Andrejs Upīts

“Книгата е приказна лампа, която дарява на човека светлина в най-далечните и тъмни пътища на живота.”

“- Dzert jums nevajadzēs?Ahā! Andrs tūliņ saprata: apdzirdīt grib! un atteica cieti:- Nē, mēs nedzeram.- Nē, nedzeram, - Bukstiņš apstiprināja. - Tas ir, kādreiz iedzeram ar, bet šovakar mums negribas.”

“-Bukstiņ, tu noslīksi! - Andrs iekliedzās un metās palīgā. Tūliņ arī Ješka bij klāt un ieraudzīja, ka apdegušie pagaļgali un ogles veļas ūdenī un čūkstēdamas apdziest.-Bukstiņ, tu apdegsi!”

“Bukstiņš paskatījās vēlreiz, viņa skatienā nepārprotami lasāms tas, ko mute nejaudāja: nu, ko es teicu? Tad saņēmies pagrieza vēderpusi pret ugunskuru, tagad viņa mugura skaidri rādīja: ko tur, kad jau ēd, lai ēd! Bet ja jau skorderis tā, tad zēni taču nevarēja izrādīt bailes un kā nelgas skatīties tukšā tumsā. Sagula un saritinājās atkal, tikai vēl ciešāk piespiedās viens otram.”

“Vispirms pa spraugu izlīda gara, kaulaina roka, zildzīsloti pirksti apkampuši turēja tupeni ar iespraustu pumpainu sveci, tad parādījās noskretušu brunču mala ar koka tupelēm apakšā,un tikai pēc tam vēl pamazām un pa daļām tika redzama visa krodziniece.”