Anšlavs Eglītis

“Papriekot latviešu cilvēks nekad neatteiksies, bet iestājies citāds – ceļošanas laikmets. Latvietis ceļo, un ceļo ne pa jokam! Cilvēks, kas neceļo, varbūt ne tik daudz citiem, kā pats sev liekas tāds kā nepilnīgs, atpalicis. Ja gribi no šīs sajūtas atkratīties, ceļo! Citas izejas nav.”

“Kur es galu galā biju iekļuvis? Es jutos kā mājās, kā savējo vidū. Te jau viss norisinājās uz mata tāpat kā pie mums, latviešiem! Ķildas, izstāšanās, izslēgšanas, sūdzības, draudi… Raug, ne jau mēs, latvieši, vien esam tie ķildīgie un kašķīgie! Visas pasaules tautas šinī ziņā bija vienādas!… Vienīgā starpība bija tā, ka šeit, saskaitušies, ļaudis viens otru nesaukāja par komūnistiem. Bet rietumnieki jau komūnismu un komūnistus nepazina tik labi kā mēs.”

“Patiesu sapratēju ir tikai maza saujiņa. Dažs labs no tiem, kas klausās koncertā, dziļdomīgi nodūris galvu, patiesībā pārdomā dažādas blēņas vai pārrēķina savus ienākumus un izdevumus.”

“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”

“Bet latviešu žurnālisti patiešām bija apbrīnojami okšķeri! Uzost lietu, par ko slepenībā sarakstījās tikai divi cilvēki! Ar tādu sasniegumu varētu lepoties pat FIB vai Skotlendjards! Būtu latvieši pie darīšanas, neviens krievu spiegs neturētos ne Londonas, ne Vašingtonas ministrijās!”

“Amerikā! Te jau cilvēks ne mirklīti nedrīkstēja aizmirsties savās pārdomās. Te bija jātur acis pirkstos un jādomā tikai par ceļu un pedāļiem, citādi draudēja, ja ne tieši ātrs gals, tad nepatikšanas un izdošanas. Te nevarēja vis kā Kopenhāgenā, Liepājā vai Rīgā, lēni staigājot pa liepu alejām, izdomāt domu domas un izsapņot veselus romānus! Automobiļi nokāva gara darbību.”

“Neatkarība ceļojot ir laba lieta. Sevišķi, ja iegribas pamest kādu līkumu arī pa mazākiem blakusceļiem.”

“Saliņu maizi Kalifornijā neizcepsi – izstiepies vai saraujies. Kādā valstī dzīvo, tādu maizi ēd… Ābeles šejienes karstumā neaug. Bērziņi nīkuļo. Nevar jau svešumā ietaisīt gabalu no Latvijas. To, mīļie, var uzcelt tikai iedomās. Bet, ja esi sirdī kārtīgs latvietis, tad sēdi mierīgs zem kaktusiem un palmām, tie nekaitēs tev nenieka.”

“Man filmu žurnālistika ir pavisam nesaistoša blakus nodarbošanās. Es nenododos tai ne tuvu ar tādu profesionālu pamatīgumu kā daudzi no maniem biedriem. Kad diena pavadīta pie rakstāmmašīnas, ir gluži patīkami vakarā aizbraukt uz kādu studiju un noskatīties izrādi. Es skatos caurmērā divas, trīs filmas nedēļā. Ziemā vairāk, vasaras mēnešos mazāk. Telpas ir ērtas un mājīgas. Skatītāji parastie, pazīstamie ļaudis. Izrāda vienmēr tikai vienu filmu – lieki nenogurdinot. Preses izrādes šad tad apmeklē aktieri vai režisori, apsēstas pēdējā rindā un vēro žurnālistu reakciju. Tuvojoties godalgošanas laikam, Holivūda spēcīgi sasparojas. Vairojas preses konferences, vairojas pirmizrādes ar drūzmu, starmetējiem, ar premjēru piedalīšanos, fotografu bariem, televīzijas kameru bīdīšanos. Savs raibums un spirgtums ziņotājā – vērotāja gaitām piemīt, un tikai ļoti retais žurnālists maina savu profesiju pret kādu citu, mierīgāku darbu”

“Holivudā dzīvs ir tikai tas, kas piedalās produkcijā; ja kāds atstāja ekrānu, tad, lai cik kādreiz bijis slavens, tas bija beigts un miris un par to neviens vairs neinteresējās”

“Holivudas dievekļus, tāpat kā visus citus, darināja cilvēki paši… Vai patiesi aktierim nevajadzēja nekāda noslēpumainā “kaut kā”, vai tiešām pietika, ja tiek kaut kā ierāpās Holivudas reklāmas brīnummašīnā vai arī dabūja kādu, kas viņu tur ievilka aiz matiem?”

“Holivuda patiesībā ir noskaņa, gara stāvoklis, mīts, nevis noteikta vieta… Visur, kur sapulcējas ļaudis, kas reprezentē un veido filmu, ir Holivuda. Tā ir sabiedrība, kurā neviens nekam netic un tomēr visi pārtiek no pasakām. Kur visi liekuļo un tomēr cer kļūt bagāti, pārdodot savu sirsnību… Holivudu visi noniecina, bet katrs tai vēlas piederēt. Holivuda neatzīst nekādus likumus un tomēr vērtē visas lietas ar visneiecietīgāko mērauklu – naudu. Talantam, skaistumam, izglītībai, gaumei, ģenialitātei pašai par sevi nav nozīmes. Ja šīs lietas nevar tūdaļ pārvērst naudā, tad tās ir šķitums, pie kā nav vērts kavēties… Nekur pasaulē vienuviet nesapulcējas tik daudz ievērojamu mākslinieku un sava aroda labāko meistaru kā Holivudā, un tomēr reti kur mākslai tik smagi tiek nodarīts pāri!”

“No visām mākslām un izklaidēšanās veidiem visvairāk apstrīdētā ir filma.”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“Es nezinu, kas ir māksla. Mākslas spodrā zvaigzne ir tik ļoti iejukusi pārējā, ka sasodīti viegli pārskatīties. Mākslai nav ne robežu, nedz arī kādu noteiktu pazīmju. Bieži vien māksla sākas tikai tur, kur tiek pārkāpts kāds no tās “mūžīgajiem” likumiem. Pie mākslas reizēm nonāk, laužoties cauri pavisam nelabiem brikšņiem, un noiet tai garām pa vistaisnāko un platāko ceļu. Māksla ir ļoti netaisna. Viscildenākā dvēsele var ielikt savā mūža darbā šķīstāko sajūsmas un karstākās sirds asinis, derīgākās atziņas un krietnākās pamācības un radīt tikai negaumīgas un nederīgas blēņas. Bet nelietīgs šķelmis vai pusjucis nelga sagrūž kaut ko ākstīdamies vai pat zaimodams, un raugi – tur tā pēkšņi iezibas, mūžīgā nodevīgā māksla! Māksla ir untumaina. Reizēm tā ilgi nedodas pazīstama; nabaga mākslinieks nomirst, vīlies savos laikabiedros un arī pats sevī, un tad – piepeši viņa izputinātos darbus meklē kā lielākos dārgumus.”

“Dzeja ir savāda lieta, nereti tā uzbāžas nevietā, kad ar to nav iespējams nodarboties, bet īpaši aicināta, tikai ļoti reti aplaimo saucēju.”

“Radošs darbs nav veicams kaut kādā brīdī un pēc pavēles. Daiļnieks var strādāt tikai tad, kad jūtas aicināts! Ja vēlaties uzrakstīt kaut ko lielāku, tad jums jāiemācās iedvesmi organizēt – izsaukt pēc pavēles!… Vispirms mēģiniet ieturēt noteiktas darba stundas! Nekas tā nepalīdz kā regularitāte. Sēstieties pie galda arī tad, ja jums nepavisam negribas rakstīt! …Mēģiniet virzīt domas uz aprakstāmo tematu un piezīmējiet visu, kas šinī sakarā jums nāk prātā, lai arī sakarība liktos gluži absurda. Pēc pusstundas, ja vien jūs neesat patoloģiski izklaidīgs vai šizofrēns, jūs būsit atjaunojis kontaktu ar savu tematu un gluži nemanot iesāksit strādāt produktīvi.”

“Rakstīšana vislabāk veidoties zināmos burzmas apstākļos. Šo apgalvojumu esmu dzirdējis no tik daudziem intellektuāļiem, ka tas man jau sen ir apnicis… Saprotams, es tam neticu.”

“Redaktori mīl klusus, pazemīgus apmeklētājus, kas nebāžas virsū, bet pagaida, kamēr viņus ievēro, un tad izmeklētos vārdos lūdz cienījamā laikraksta neaizstājamo atbalstu.”

“Kur vispār zināšanas cilvēci novedušas? Pie atombumbām, nāvīgām gāzēm un visādiem nāves rīkiem. Nebūtu augstskolu, ļaudis izkautos ar rungām, dabūtu punus un zilumus un – atkal varētu slēgt mieru.Pārspīlētas pieklājības klusinātajā gammā katrs spēcīgāks akords skanēja griezīgi, bet visu laiku skaļi bungotā priekšnesumā asāki piesitieni nevienu neuztrauca. Viss taču dibinājās uz kontrastiem!”

“Golfa spēlei ir savs skaists golfa tērps, tenisistiem ir tenisa uzvalki; polo spēlētājiem, riteņbraucējiem, autosportistiem atkal savi; bet visskaistākie tērpi ir kara spēlētājiem. Un kas ir jaukāk, kā tērptam mundierī ar zvaigznēm un krustiem pie krūtīm triekt alvas zaldātiņus…”

“Dāņi vispār ir lieli gardēži, bet viņu labākā specialitāte ir maizītes apetītes rosināšanai. Par maizītēm tās sauc tikai tradīcijas pēc, riecieni ir plāni kā miziņas un vajadzīgi tikai, lai būtu kur uzlikt “uzgriežamos”- biezu aknu pastētes slāni ar vircotu gurķa šķēli un turku piparu, irdeni nožāvētu zuti ar sinepaina olu maisījuma tornīti uz tā, puscollu biezu maigi sutinātu kumpja šķēli ar biezu kārtu blīvas tartara mērces, irdenu, pusjēlu kotleti, apkrautu ar sutinātiem spāniešu sīpoliem… Ēdot dāņu maizītes, patiesi šķiet, ka nekā labāka, sīvāka, kairāka nevar atrast visā pasaulē.”

“Amerikāņiem piemīt liela nelaime. Viņi ir bara cilvēki. Viņi grib iet uz augšu pūļos un tāpēc arī laižas dibenā baros, cits aiz cita kā auni, Tā tas te gājis no zeltraču laikiem līdz lielajai depresijai un šodienai. Cilvēkam, kam pietiek dūšas būt drusku savādākam nekā citi, šinī zemē ir laba un ērta dzīve.”

“Ar ceļošanu ir tikpat kā ar dzeršanu, kāršu spēli vai ruleti. Reiz iesācis, nedomā apstāties. Mums, latviešiem, vēl nāk klāt akūtā pienākuma sajūta pret mūsu mīļo hercogu Jēkabu un viņa sapņiem par laimīgām Kurzemes kolonijām”

“Man nekad nav patikušas latviešu rakstības daudzās filoloģiskās palīgzīmes, kas samaitā burtu un lappuses grafisko izskatu, Tagad es šis ķekšus tieši ienīdu. Ja mūsu rakstības veidotājiem būtu vairāk estētiskās izjūtas, tie ķekšus būtu atvietojuši ar burtu dubultojumiem, kā tas darīts daudzās citās valodās. Tas ļoti atvieglotu latviešu rakstu iespiešanu.”

“Citas tautas ir laimīgākas. Arī tām netrūka šķēlēju, tak ne gluži tik nešpetnu kā mums. Kad krievi okupēja Čehoslovākiju, vai čehiem bija šķiras? Bija tikai čehi, kas stāvēja kā mūris, nicinot varmācību.”