Austra Skujiņa

Austra Skujiņa (1909–1932) dzimusi 1909. gada 10.februārī Vidrižu “Kraukļos” (tag. Sējas novada teritorijā) mežsarga Gustava un viņa sievas Emmas Skujiņu ģimenē. Skujiņu ģimenē bija septiņi bērni, viena no māsām - Rūta kļuva par rakstnieci. “Kraukļi” ir Bīriņu muižas mežsargu mājas pie Bīriņu un Skultes pagastu robežas. A.Skujiņai interese par dzeju rodas jau bērnībā, jo pirmais dzejolis top 10 gadu vecumā.

Austra līdz 1923. gadam mācījusies Pabažu pamatskolā, tad Rīgas pilsētas 2. vidusskolā un Rīgas 4. vidusskolā, bet pēc tēva nāves, pasliktinoties materiālajiem apstākļiem – Kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskolā, kuru pabeidz 1927. gadā. A.Skujiņa lasa H.Heines, H.Ibsena, Kestnera darbus. No latviešu autoriem pats tuvākais viņai ir E.Veidenbaums. Dzejniece mīl grāmatas, kuru dēļ viņa pat atsakās no jaunām drēbēm, apaviem vai izbraukumiem kopā ar vienaudžiem.

1926. gadā iesaistījās Latvijas jaunatnes savienībā, pēc tās slēgšanas kļuvusi par biedrības „Darba jaunatne” biedri no 1926. gada līdz 1927. gadam un strādājusi žurnālā „Dzirkstis” no 1927. - 1928. gadam, kur 1928. gadā kļuva par redakcijas locekli. Austru Skujiņu vilinājusi un aicinājusi pilsēta. Pilsētā it kā sākās Austras jaunā dzīve - te arī atplaukst viņas dzejas pasaule.

No 1929. līdz 1931. gadam Austra studē Latvijas Universitātē dabaszinātnes, papildus darbojās studentu biedrībā „Zemgalija”. Vienlaikus piepelnās, strādādama par mašīnrakstītāju Zemkopības ministrijā līdz pat 1932. gadam. Austra Skujiņa apmeklējusi Rīgas tautas augstskolu, iesaistījās tās literārajā studijā. Viņa bija arī Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības biedre no 1931. - 1932. gadam.

Literārā darbība sākas ar publikāciju laikraksta ”Jaunākās ziņas”, „Sociāldemokrāts”, žurnālos „Domas”, „Signāls”. Dzejniece piederējās pie literārajām grupām „Trauksme” un „Zaļā vārna”. Austrai Skujiņai bija daudz draugu - īpaši jaunie, apdāvinātie dzejnieki: Aleksandrs Čaks, Jānis Grots, Valdis Lukss, Jānis Sudrabkalns.

Būdama latviešu 20. gadsimta 20./30.gadu jaunromantiķe, Skujiņa, šķiet, arī savā dzīvē iemiesojusi to pašu pasaules izjūtu – allaž tiek pretstatīta košā sapņu pasaule un pelēkā ikdiena, jaunības ideāli un apnicīgās dzīves bezcerība, dvēseles skaistums un miesas nīcība. Skujiņas lirikā pasaule tiek tēlota vai nu kā labirints vai būris, no kura gaužām grūti ir atrast izeju.

A.Skujiņai raksturīgs traģisks pasaules skatījums, alkas pēc romantiskā ideāla, kuru viņa nespēj saskatīt realitātē. Viņas dzejā uzsvērts gan madonniskais pasaules skatījums, gan jūtama trauslā sievišķība, gan arī alkas pēc dziļas un nopietnas mīlestības. Tas viss savienojas arī ar nosodījumu laikmetam, akcentējot sociālās iekārtas netaisnīgumu un cilvēka spēju kaut cik pretoties visām pasaulē esošajām disharmonijām.

Sapņa motīvs viņai ir vienlaikus arī mīlestības motīvs. Dzejnieks Jānis Sudrabkalns ir uzsvēris, ka Skujiņas dzeja ir radniecīga francūzietes De-Bort-Valmoras, anglietes Brauningas un krievietes Ahmatovas lirikai. A.Skujiņas daudzveidīgajā duālismā lauku un pilsētas divcīņā, romantikas un sabiedrisko ideju, personīgās dzīves un masas, eksotikas un ikdienas, dzīru un pesimisma, bohēmas kroga un Solveigas likteņos, pēc J.Sudrabkalna domām parādās A.Skujiņas lirikas plaša spēju apjoma un traģiskajiem pretstatiem, kurus romantiķei reālajā dzīvē īstenot ir grūti.

Viņas dzejas vērtētāji ir samērā vienprātīgi — ne jau liels talants, novatorisms vai spilgta savdabība veido viņas dzeju tik populāru, bet gan vēlēšanās atklāt savu kailo, skumju plosīto dvēseli. Tā ir viegli uztveramā dzeja, kura spēj uzrunāt līdz sirds dziļumiem,