Edvarts Virza
Edvarts Virza (arī Edvards Virza, īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna) – dzejnieks, prozists, tulkotājs.
Dzimis saimnieka ģimenē, beidzis Bauskas pilsētas skolu, 1904.-1905. gadā Maskavā klausījies lekcijas tieslietās un tautsaimniecībā. Pēc tam dzīvojis dzimtajās lauku mājās Billītēs, rakstījis dzejoļus, pašmācības ceļā apguvis franču valodu, atdzejojis franču autoru darbus, rakstījis arī par franču literatūru, ar šo darbu kļūdams par vienu no pirmajiem franču kultūras latviskotājiem.
Pirmā publikācija 1906. gadā.
Pirmais dzejoļu krājums „Biķeris” (1907) ļauj uzlūkot Virzas sākumposma daiļradi tā saucamās dekadences kontekstā. Lai arī pats Virza nav manifestējis īpašu tuvību ar šo virzību, „Biķeris” izrādījies mākslinieciski spēcīgākais dekadences dzejas paraugs.
Pirmā pasaules kara laikā Virzu mobilizēja Krievijas armijā.
No 1918. gada viņš bija nacionālās valdības žurnālists Liepājā un Valkā, 1921. un 1922. gadā – Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē.
1920. gadā apprecējās ar dzejnieci Elzu Stērsti.
No 1923. līdz 1940. gadam bijis laikraksta „Brīvā Zeme” literārās daļas vadītājs; no 1934. līdz 1936. gadam – Izglītības ministrijas mākslas nodaļas vadītājs.
30. gados bijis arī Dailes teātra direktors, Latvijas radiofona priekšlasījumu nodaļas vadītājs. 20. un 30. gados Virza atsacījās no dekadences literatūrai raksturīgās provocējošās stilistikas un galvenokārt pievērsās nacionālām un patriotiskām tēmām, bet Ulmaņa maigā autoritārisma laikā pārkvalificējās par pārmēru lojālu režīma slavinātāju.
“Cilvēki nevar viens ar otru saplūst kopā jau savas nevienādības dēļ, jo draudzībā arvienu ir kaut kas nepilnīgs. Allaž viens ir devējs, bet otrs - ņēmējs, un katras draudzības pamatā ir dažas ļaužu nemainīgās vājības, un tāpēc draudzības māņi ir cilvēku mūžīgie pavadoņi.”
“Absolūti labais cilvēkā ir tikpat neiespējams kā absolūti ļaunais. Ļaunums ir nepieciešams pie laba saturēšanas kopā, tāpat kā zeltam piejauc svešas vielas, lai, gredzenā pārvērsts, tas nesabrutu.”
“Nekas cilvēkam un tautām nedod tādu baudu kā visa sakrātā izputināšana vienā acumirklī.”
“Izkliedēto lielumu saspiest mazumā, bet ar visām lieluma īpašībām - ir cilvēcisko pūļu galamērķis.”
“Mūžīga ir ne tikai dzeja un augsti debesīs ieaudzis tornis, bet mūžīga ir arī ēka un valsts, pār kurām nomodā stāv rūpīga saimnieka acs.”
“Atmiņa arī nav vairāk nekas cits kā pagājušās dzīves atspīdums mūsu prātā. Tāpēc iešana pa atmiņu pēdām ir iešana pa miroņu valstību.”
“Gar visu kūts ārējo sienu garos lāstos, noliktas katra atsevišķi, sadudinājās barošanai nolemtās zosis, kas nevarēja pakustēties, bet tik izbāzt kaklus pa caurumiem, lai paēstu un padzertu. Tādējādi tās drīz vien kļuva divreiz smagākas un nekādi spārni tās vairs nevarēja pacelt gaisā. Un, kā Straumēnu saimnieks rīkojās ar zosīm, tā neizdibināmi likteņi rīkojas ar tautām, pirms bojā ejas uzsūtīdami tām lielu pārticību, jo tā arvienu ir lielas nelaimes priekšvēstnese.”
“Še bija sagājuši kopā piecu pagastu ļaudis, kas mēnešiem ilgi bij krājuši naudu šai dienai un arī spēkus un, nevarēdami apreibt darbā, gribēja apreibināties kopīgā izdzīvē, jo nekas cilvēkam un tautām nedod tādu baudu kā visa sakrātā izputināšana vienā acumirklī. Un, jo tālāk cilvēks aiziet savu laicīgo mantu krāšanā, jo vairāk viņā rodas tieksme ierūkties kā zvēram, iečaloties kā strautam, izdziedāties kā putnam un atkrist augšupēdu atpakaļ dabas zaļajā vaļībā.”
“Kad nu šādi izlabotu lopu izdevās iegūt ar zirgu mainīšanu saslimušam saimniekam un lopiņš drīzi izrādījās pilnīgi nederīgs, tad ļaudis tomēr uz čigāniem nedusmojās, bet priecājās par veiklību, ar kādu tie piemānīti. [...] Saimnieks neko neteica, bet tikai pasmējās, ar patiku iedomādamies čigāna izmaņu. Viņam nebij nekādu dusmu, jo čigāniem pats Dievs atvēlēja no zagšanas pārtikt un arī viņi ietilpa tanī kārtībā, kas nemainīdamās visus nesa cauri gadalaikiem, pamazām tos balinot kā zāli, no kuras likteņa tie atšķīrās tikai ar to, ka viņu vasara bij mūžīgāka.”
“Daba ir tik milzīga un debesu velve pāri tai tik bezgalīga, ka cilvēks nomirtu, klusuma izbiedēts, ja lopu un putnu kliedzieni, zāļu nopūtas un koku un ūdeņu balsis viņam nenāktu palīgā.”
“.. visus tos darbs un auglīgā zeme bij padarījuši turīgus”