Ilze Indrāne
Ilze Indrāne, īstajā vārdā Undīna Jātniece (dzimusi 1927. gada 23. aprīlī, Lazdonas pagasta “Ciskānos”) ir latviešu skolotāja, skolas direktore, rakstniece un dramaturģe.
Bērnības gadus kalpu ģimene pavadījusi Vestienas pagasta ”Brantos”. Mācījusies pirmās un otrās pakāpes Vestienas pamatskolā (1935. – 1941.). No 1941. līdz 1946.gadam mācījusies Madonas ģimnāzijā. Skolas laikā vadījusi un pierakstījusi literāro žurnālu “Avots”. 1946.gadā uzaicināta strādāt par skolotāju Mārcienas pamatskolā ar apvienotajām 1. – 4. bērnunama klasēm.
No 1948. līdz 1951. gadam studējusi Rīgas Pedagoģiskajā Institūtā latviešu literatūras nodaļā. No 1948. gada strādājusi Kusas astoņgadīgajā skolā par direktori. Saņēmusi ”Skolotāja teicamnieka” nozīmi, bet atbrīvota no darba par nepakļaušanos valdošās iekārtas politiskajām prasībām (1956. gadā). 1961. gadā Ilze Indrāne uzņemta Rakstnieku Savienībā. No 1956. līdz 1967. gadam strādājusi Praulienas pamatskolā nepilnu darba slodzi, vadījusi skolēnu dramatisko pulciņu.
Šobrīd rakstniece dzīvo Praulienas pagasta “Lejaszīlēs”.
Ilzes Indrānes darbi - no vairāku paaudžu tik iemīļotās "Lazdu laipas" līdz mūslaiku "Dievsunīšiem" - lasītājiem zināmi un tuvi. Tie bieži iezīmējuši būtiskus pavērsienus sabiedrības dzīvē, daudz lasīti, diskutēti, prēmēti. Šogad rakstnieces devums latviešu literatūrā novērtēts ar augstāko balvu - Triju Zvaigžņu ordeni.
“Vai tikai cilvēkiem lemta tā laime – sāpes ar asarām baltas skalot? Varbūt arī zirgi raud, tā – galvas cits citam uz pleca uzlikuši? Vai varbūt tā ir vasaras migla, kas rit pār viņu spožajiem kakliem kā siltas lāses?”
“Nedrīkst apstāties, nedrīkst nolikt zemē. Vai jums neliekas, ka tik smags nesums cilvēku ne katrreiz pie zemes liec, bet visu mūžu tur uz kājām?”
“Cilvēkam vajag vientulībā sevi apzināties, lai viņš varētu kopumā stiprs būt.”