Ilze Kalnāre

“Kad negaiss pārgāja, es lēnām sataustīju durvis. Viss pagalms bija pilns baltiem krusas graudiem. Un visa mūsu labība, cik nu viņas bija, sasita zemē...- Dieva sods, - teica Kārļa tēvs, iznācis un noņēmis cepuri. Es pacēlu dažas vārpas. Es zināju, ka Dievs mani pārbauda. Viņš gribēja zināt, cik man ir spēka tai dzīvei, ko es labprātīgi jaunības neprātā biju uzņēmusies. Viņš gribēja man dot visas bēdas, lai es redzētu, kā jādzīvo cilvēkam, kas iet pret savu sirdi. Un man tas bija viss jāiztur. Savu dzīvi es biju izvēlējusies pati. Man nebija neviena, kam pārmest, neviena, ko sodīt, kā tikai es pati.”