Kārlis Skalbe

Kārlis Skalbe was a Latvian writer, poet, and activist. He is best known for his 72 fairy tales which are really written for adults.

Kārlis Skalbe dzimis 1879. gada 7. novembrī Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Incēnos kalēja ģimenē. Mācījies Veļķu pagastskolā un Vecpiebalgas draudzes skolā. Jau 16 gadu vecumā laikrakstā "Balss" publicējis savu pirmo dzejoli "Sapnis". Skalbe bijis laukstrādnieks, kolportieris, vēršu dzinējs, kas viņam netraucēja 1898. gadā izdot savu pirmo grāmatu - dzejojumu "Pie jūras". Nozīmīga bijusi iepazīšanās ar Rūdolfu Blaumani, kas kļuva par tuvu draugu un literāro krusttēvu. Strādājot par skolotāju Ērgļos (1901‒1904), Skalbe iepazinās arī ar Antonu Austriņu, Jāni Akurateru, Jāni Poruku, bet galvenais ar Lizeti Erdmani, kas kļuva par dzejnieka sievu. Ērgļos K. Skalbe sarakstīja dzejoļus "Cietumnieka sapņi" (1902), "Kad ābeles zied" (1904), tur tapusi arī viena no viņa populārākajām pasakām "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties". Rakstnieks aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbībā, tāpēc kā politiski neuzticamu viņu 1904. gadā atlaida. 1905. gadā K. Skalbe piedalījās Skolotāju kongresā Rīgā, nodibināja un rediģēja žurnālu "Kāvi", kurā pats daudz publicējās. Par simpātijām revolūcijai žurnāls tiks slēgts un pret Skalbi ierosināta prāva. 1906. gadā kopā ar K. Jēkabsonu J. Akurateru, J. Jaunsudrabiņu, K. Štrālu u. c. K. Skalbe parakstīja žurnālā "Dzelme" publicēto manifestu "Mūsu mākslas motīvi", kurā aizstāvēti mākslas suverenitātes un modernisma principi.

Lai savu revolucionāro uzskatu dēļ netiktu arestēts, dzejnieks 1906. gadā caur Somiju emigrēja uz Šveici, bet tajā pašā gadā nelegāli atgriezās Latvijā. 1907. gadā viņš emigrēja otrreiz, šoreiz uz Norvēģiju, kur dzīvoja līdz 1909. gadam. Emigrācijas laikā K. Skalbe pētīja dažādu tautu folkloru, sarakstīja dzejoļu krājumus "Zemes dūmos" (1906), "Veļu laikā"(1907), "Emigranta dziesmas" (1909), pasaku un tēlojumu krājumu "Ezerieša meita" (1907).

1909. gadā K. Skalbe atgriezās Rīgā, kur viņu tomēr apcietināja kā bijušo žurnāla "Kāvi" redaktoru, un laiku no 1911. gada novembra līdz 1913. gada februārim viņš pavadīja cietumā.

Pirmā pasaules kara laikā K. Skalbe bija laikraksta "Līdums" korespondents Varšavā, Latviešu kultūras biroja mākslas nodaļas vadītājs Maskavā, 1919. gadā viņš iestājās latviešu strēlniekos, rediģēja laikrakstu "Laiks", bet vēlāk bija žurnāla "Jaunā Latvija" redaktors; izdeva arī vairākus dzejoļu krājumus, kur tēloja izpostīto dzimteni un Brīvības cīņas ‒ "Kara gleznas" (1914), "Daugavas viļņi" (1918). K. Skalbe bija viens no aktīvākajiem neatkarīgās Latvijas valsts idejas aizstāvjiem. Grāmatā "Mazās piezīmes" (1920), kas savu aktualitāti nav zaudējusi arī mūsdienās, izteicis savus apsvērumus par iespējamo valsts modeli.

1918. gadā K. Skalbe kļuva par latviešu pagaidu Nacionālās padomes locekli. Latvijas brīvvalsts laikā K. Skalbe bija aktīvs dažādu biedrību, kongresu, un laikrakstu vadītājs, Satversmes sapulces loceklis un divu Saeimu deputāts. Līdz 1941. gadam izdoti vairāki K. Skalbes pasaku krājumi: "Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas" (1924), "Mātes leģenda" (1928), "Muļķa laime" (1932), kā arī dzejoļu krājumi "Vakara uguns" (1927), "Zāles dvaša" (1931), "Klusuma meldijas" (1941).

1944. gadā rakstnieks devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur ļoti skuma pēc dzimtenes, saslima un 1945. gada 15. aprīlī Stokholmā nomira. 1992. gada 20. jūnijā urnas ar K. Skalbes un Lizetes Skalbes pelniem tika pārapbedītas Vecpiebalgas pagasta Saulrietos, kur kopš 1984. gada darbojas K. Skalbes memoriālais muzejs.