Ojārs Vācietis
Dzimis 1933. gada 13. novembrī Trapenes pagasta „Dumpjos”.
1942. - 1948. gadā mācās Trapenes pamatskolā.
1946. - 1952. gadā mācās Gaujienas vidusskolā.
Pirmās publikācijas:
1949. gada oktobrī žurnālā „Bērnība” publicēts dzejolis „Traktorists”.
1950. gada 28. maijā Apes rajona laikrakstā „Sarkanā Ausma” iespiests dzejolis „Pionieru druva”.
1956. gadā iznāk pirmais dzejoļu krājums "Tālu ceļu vējš".
1952. - 1957. gadā mācās Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā.
1956. gadā apprecas ar Ludmilu Azarovu.
1956. gadā uzņemts Rakstnieku savienībā.
1957. gadā iznāk vienīgā O.Vācieša prozas grāmata "Tās dienas acīm".
1958. - 1959. gadā strādā laikraksta „Literatūra un Māksla” redakcijā, Latvijas Valsts izdevniecībā un žurnālā „Liesma”.
1959. - 1962. gadā atbildīgais sekretārs žurnālā „Bērnība”.
1962. - 1963. gadā redaktors Rīgas kinostudijā.
1965. gada 19. janvārī uzņemts Komunistiskajā partijā.
1967. gada 10. decembrī par dzejoļu krājumu „Elpa” saņem LPSR Valsts prēmiju.
1968. - 1983. gadā strādā žurnālā „Draugs”.
1972. gadā piešķirts LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums.
1976. gadā piešķirta republikas Komjaunatnes prēmija.
1977. gadā piešķirts LPSR Tautas dzejnieka goda nosaukums.
1979. gadā O.Vācieša tulkojumā iznāk Mihaila Bulgakova romāns "Meistars un Margarita".
1982. gadā saņem PSRS Valsts prēmiju.
Miris 1983. gada 28. novembrī Rīgā, apglabāts Carnikavā.
“Nenokar galvu priekšlaikus –Gadi plūst, upes plūst, smiltis plūst.Kas arī nenāktu priekšā –Horizonts vienmēr būs.”
“Grūtums mans vai mana vienaldzība –Viss vienalga – tu man kaut kas esi,Viss vienalga – tu mans atoms esi,Un tu zini, ka viens atoms mainaVisas cilvēciskās asinsgrupas.Nepazūdi.Asins pārliešanāTad var iznākt liktenīga kļūda.”
“Man dabūt visu –nelabo un labo,man dabūt visu –zemisko un svēto,un naidu manun mīlestību dabūt,un neko labākues nevaru sev novēlēt.”
“Visi nav aktieri.Es pats sevi nevaru nospēlēt.Un nevajag arī.”
“Tāds vakars, ka pienenes neveras ciet.Tāds vakars, ka nav kur un negribas iet.Un velk zaļu strīpu gar apvārsni rietsun skatās tev acīs, un kļūst divkārt zaļāks.Un nevar nekas vairs būt palicis ciet –ne smejies, ne raudi, ne klusē, ne ciet,jo, sajaucis laikus, balts jasmīna ziedspavisam ir apmulsis un veras vaļā.Un pienenesnekad vairs nevērsies ciet.”
“Kas ir aizsniegti griesti?Apziņa, ka par zemiem.Un kas ir noķerts vējš?Tas, kas par lēnu skrien.Kas ir sveloša sāpe?Ziņa, ka nesadzīst.Un kas ir tavs paša mūžs?Atzīšanās, ka īss.”
“Ar to vien, ka tu vispār man biji,mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,un tā priekšā es noliecos bijīgi.”
“Dari ar mani, ko gribi.Bet dari.Tūkstoš sejasman saplūst par vienu-par vienu laimīgotavu,par tādu, kādu es gribuun varuto padarīt. Nē, nevis gribu.Vai tad debesīs iesniedzies tornisko grib ?Viņš ir,un viņš citādi nevar. Dari ar mani, ko gribi.Nē, esi.Esi tāds,kāds tu citādi nevari.”