Dzimusi 1897. gada 15. decembrī Lejasciemā, mirusi 1978. gada 25. aprīlī Bāzelē, Šveicē. Tēvs – ārsts, māte – pianiste. Bērnībā perfekti apguvusi vācu valodu. Uzaugusi Grobiņas doktorātā. Piecu gadu vecumā pēc bērnu triekas zaudējusi spēju staigāt. 1913. gadā iestājusies Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā, ko absolvējusi 1915. gadā. 1921. - 1923. gadā LU studējusi filozofiju, 1923. - 1927. gadā baltu filoloģiju. Pēc tam skolotāja Rīgas skolotāju institūtā, lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā, 1929. – 1944. g. arī pašas dibinātā studijā. Kā lektore guvusi lielu popularitāti. 1929. gadā papildinājusies filozofijā un salīdzinošajā literatūrzinātnē Heidelbergas universitātē Vācijā.
Pirmā literārā publikācija 1919. gada 29. jūlijā Liepājā, laikrakstā "Libausche Zeitung" – J.Akurātera stāsta "Mana vismīļā" tulkojums. Pavisam Latvijā līdz 1944. gada rudenim publicējusi 19 grāmatu: monogrāfijas par Raini, Poruku, Dostojevski, Brigaderi, Danti, Frici Bārdu (doktora disertācija), 7 eseju krājumi par latviešu un cittautu rakstniekiem, romāns "Dzīves vilcienā" (1941) un daudz rakstu periodikā, tulkojumi. Izdoti viņas Kopoti raksti 2 sējumos (1939. – 1940.).
1944. gadā kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi emigrēja uz Vāciju.
1946. gadā pārcēlusies uz Zviedriju. 1949. - 1963. gadam bija docētāja Upsalas Universitātē. 1960. gadā ieguva Zviedrijas karaļa stipendiju Itālijas ceļojumam.
Kopš 1965. gada dzīvoja Vācijā, Badkrocingenā.
Mirusi mūža 81. gadā. Apbedīta Badkrocingenas kapos, netālu no savas dzīvesvietas.