“Viņš smaidīja. Nauda.? Ko viņš būrī varēja iesākt ar naudu, būrī nauda nebija nekas, vai viņš varēja nopirkt atslēgu.? Vai metāla zāģi, ar ko pārzāģēt stieņus.? Vai ēdienu.? Vai dzērienu.? Būrī nauda nebija nekas. Naudai trūka seguma. Nauda derēja vienīgi iekuram.”

“Vai man vajadzīgi likumi, ja esmu viens.? Vai man vajadīga morāle, ja esmu viens.? Vai man vajadzīga ētika.? Ja esmu viens.? Un, vai man vajadzīgs mans "es", ja esmu viens.?”

“Līdzko cilvēks pārstāj šaubīties, viņš ir slims. Līdzko cilvēks pārstāj domāt, viņš ir miris.”

“Kas ir stiprs, salauž stieņus. Kam nav spēka, tas ironizē par stieņiem. Kas ir stiprs, tas iznīcina būri. Kam nav spēka, tas rada būra filozofiju. Jo tikai tā var būrī dzīvot.”

“Es nezinu vai tas ir apgalvojums vai jautājums, bet šī doma mani nomāc, skolā mani mācīja un grāmatās es lasu, ka galvenais ir cilvēks, bet pagaidām redzu, ka cilvēks daudz vairāk dara, lai radītu tehniku, nevis lai radītu otru cilvēku. Nē, nē, es nedomāju primitīvo radīšanas aktu, ar to nodarbojas visi, kam vien kaut mazākā iespēja, es domāju- cilvēciskās personības veidošanu.”

“Un viņš saprata, ka vienatne ir tas briesmīgākais būris, kurā cilvēks var sevi ieslodzīt.”

“Sabiedrība to tikai vien domā kā mani izkalpināt, izspiest sulu, izdzīt uz to beidzamo un tad nu pēcgalā domā ar pensiju atpirkties. Vai lai es palīdzu sevi bendēt.? Nē, to viņi no manis nesagaidīs.! Es gribu dzīvot ne sliktāk kā visi, bet es neesmu tāds muļķis, lai tā liektu muguru kā visi.”