“Amerikā! Te jau cilvēks ne mirklīti nedrīkstēja aizmirsties savās pārdomās. Te bija jātur acis pirkstos un jādomā tikai par ceļu un pedāļiem, citādi draudēja, ja ne tieši ātrs gals, tad nepatikšanas un izdošanas. Te nevarēja vis kā Kopenhāgenā, Liepājā vai Rīgā, lēni staigājot pa liepu alejām, izdomāt domu domas un izsapņot veselus romānus! Automobiļi nokāva gara darbību.”

“Kur es galu galā biju iekļuvis? Es jutos kā mājās, kā savējo vidū. Te jau viss norisinājās uz mata tāpat kā pie mums, latviešiem! Ķildas, izstāšanās, izslēgšanas, sūdzības, draudi… Raug, ne jau mēs, latvieši, vien esam tie ķildīgie un kašķīgie! Visas pasaules tautas šinī ziņā bija vienādas!… Vienīgā starpība bija tā, ka šeit, saskaitušies, ļaudis viens otru nesaukāja par komūnistiem. Bet rietumnieki jau komūnismu un komūnistus nepazina tik labi kā mēs.”

“Holivudā dzīvs ir tikai tas, kas piedalās produkcijā; ja kāds atstāja ekrānu, tad, lai cik kādreiz bijis slavens, tas bija beigts un miris un par to neviens vairs neinteresējās”

“Papriekot latviešu cilvēks nekad neatteiksies, bet iestājies citāds – ceļošanas laikmets. Latvietis ceļo, un ceļo ne pa jokam! Cilvēks, kas neceļo, varbūt ne tik daudz citiem, kā pats sev liekas tāds kā nepilnīgs, atpalicis. Ja gribi no šīs sajūtas atkratīties, ceļo! Citas izejas nav.”

“Bukstiņš paskatījās vēlreiz, viņa skatienā nepārprotami lasāms tas, ko mute nejaudāja: nu, ko es teicu? Tad saņēmies pagrieza vēderpusi pret ugunskuru, tagad viņa mugura skaidri rādīja: ko tur, kad jau ēd, lai ēd! Bet ja jau skorderis tā, tad zēni taču nevarēja izrādīt bailes un kā nelgas skatīties tukšā tumsā. Sagula un saritinājās atkal, tikai vēl ciešāk piespiedās viens otram.”

“Es nezinu, kas ir māksla. Mākslas spodrā zvaigzne ir tik ļoti iejukusi pārējā, ka sasodīti viegli pārskatīties. Mākslai nav ne robežu, nedz arī kādu noteiktu pazīmju. Bieži vien māksla sākas tikai tur, kur tiek pārkāpts kāds no tās “mūžīgajiem” likumiem. Pie mākslas reizēm nonāk, laužoties cauri pavisam nelabiem brikšņiem, un noiet tai garām pa vistaisnāko un platāko ceļu. Māksla ir ļoti netaisna. Viscildenākā dvēsele var ielikt savā mūža darbā šķīstāko sajūsmas un karstākās sirds asinis, derīgākās atziņas un krietnākās pamācības un radīt tikai negaumīgas un nederīgas blēņas. Bet nelietīgs šķelmis vai pusjucis nelga sagrūž kaut ko ākstīdamies vai pat zaimodams, un raugi – tur tā pēkšņi iezibas, mūžīgā nodevīgā māksla! Māksla ir untumaina. Reizēm tā ilgi nedodas pazīstama; nabaga mākslinieks nomirst, vīlies savos laikabiedros un arī pats sevī, un tad – piepeši viņa izputinātos darbus meklē kā lielākos dārgumus.”