“Ar ceļošanu ir tikpat kā ar dzeršanu, kāršu spēli vai ruleti. Reiz iesācis, nedomā apstāties. Mums, latviešiem, vēl nāk klāt akūtā pienākuma sajūta pret mūsu mīļo hercogu Jēkabu un viņa sapņiem par laimīgām Kurzemes kolonijām”

“Dāņi vispār ir lieli gardēži, bet viņu labākā specialitāte ir maizītes apetītes rosināšanai. Par maizītēm tās sauc tikai tradīcijas pēc, riecieni ir plāni kā miziņas un vajadzīgi tikai, lai būtu kur uzlikt “uzgriežamos”- biezu aknu pastētes slāni ar vircotu gurķa šķēli un turku piparu, irdeni nožāvētu zuti ar sinepaina olu maisījuma tornīti uz tā, puscollu biezu maigi sutinātu kumpja šķēli ar biezu kārtu blīvas tartara mērces, irdenu, pusjēlu kotleti, apkrautu ar sutinātiem spāniešu sīpoliem… Ēdot dāņu maizītes, patiesi šķiet, ka nekā labāka, sīvāka, kairāka nevar atrast visā pasaulē.”

“Man filmu žurnālistika ir pavisam nesaistoša blakus nodarbošanās. Es nenododos tai ne tuvu ar tādu profesionālu pamatīgumu kā daudzi no maniem biedriem. Kad diena pavadīta pie rakstāmmašīnas, ir gluži patīkami vakarā aizbraukt uz kādu studiju un noskatīties izrādi. Es skatos caurmērā divas, trīs filmas nedēļā. Ziemā vairāk, vasaras mēnešos mazāk. Telpas ir ērtas un mājīgas. Skatītāji parastie, pazīstamie ļaudis. Izrāda vienmēr tikai vienu filmu – lieki nenogurdinot. Preses izrādes šad tad apmeklē aktieri vai režisori, apsēstas pēdējā rindā un vēro žurnālistu reakciju. Tuvojoties godalgošanas laikam, Holivūda spēcīgi sasparojas. Vairojas preses konferences, vairojas pirmizrādes ar drūzmu, starmetējiem, ar premjēru piedalīšanos, fotografu bariem, televīzijas kameru bīdīšanos. Savs raibums un spirgtums ziņotājā – vērotāja gaitām piemīt, un tikai ļoti retais žurnālists maina savu profesiju pret kādu citu, mierīgāku darbu”

“Golfa spēlei ir savs skaists golfa tērps, tenisistiem ir tenisa uzvalki; polo spēlētājiem, riteņbraucējiem, autosportistiem atkal savi; bet visskaistākie tērpi ir kara spēlētājiem. Un kas ir jaukāk, kā tērptam mundierī ar zvaigznēm un krustiem pie krūtīm triekt alvas zaldātiņus…”

“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”

“Kur es galu galā biju iekļuvis? Es jutos kā mājās, kā savējo vidū. Te jau viss norisinājās uz mata tāpat kā pie mums, latviešiem! Ķildas, izstāšanās, izslēgšanas, sūdzības, draudi… Raug, ne jau mēs, latvieši, vien esam tie ķildīgie un kašķīgie! Visas pasaules tautas šinī ziņā bija vienādas!… Vienīgā starpība bija tā, ka šeit, saskaitušies, ļaudis viens otru nesaukāja par komūnistiem. Bet rietumnieki jau komūnismu un komūnistus nepazina tik labi kā mēs.”

“Citas tautas ir laimīgākas. Arī tām netrūka šķēlēju, tak ne gluži tik nešpetnu kā mums. Kad krievi okupēja Čehoslovākiju, vai čehiem bija šķiras? Bija tikai čehi, kas stāvēja kā mūris, nicinot varmācību.”