“Bet latviešu žurnālisti patiešām bija apbrīnojami okšķeri! Uzost lietu, par ko slepenībā sarakstījās tikai divi cilvēki! Ar tādu sasniegumu varētu lepoties pat FIB vai Skotlendjards! Būtu latvieši pie darīšanas, neviens krievu spiegs neturētos ne Londonas, ne Vašingtonas ministrijās!”

“Divi aktieri, ieslodzīti dīvainā izrādē, kurā nav ne miņas no darbības vai sižeta. Mokās ar savām lomām, bēdādami, kāda cita bēdas. Sērodami kāda cita sēras. Nespēdami, nekādi nespēdami izkļūt no izrādes. Vai par naudu tikt pie vārdotāja ar īpašu grādu, lai tas viņus apsēdinātu un pateiktu: "Jūs neesat Grēcinieki, jūs esat Tie, pret kuriem Grēkots. Jūs bijāt tikai bērni. Jums nebija varas. Jūs esat upuri, nevis pāridarītāji." Tagad būtu labāk, ja viņi tam būtu tikuši pāri. Ja viņiem būtu ļauts kaut uz brīdi nēsāt upura traģisko masku. Tad viņi varētu visu ieraudzīt citā gaismā, ienīst visu notikušo. Vai tiekties pēc atriebības. Un galu galā varbūt atbrīvoties no atmiņām, kas viņus vajāja.”

“Gadsimti saplūda vienā gaistošā mirklī. Pagātne paklupa, pārsteigta negaidot. Nomaucās kā veca čūskas āda. Pagātnes zīmes, rētas, veco karu ievainojumi un atkāpšanās dienas- viss pazuda. Palika tikai aura. taustāma vizma, ko varēja redzēt tikpat vienkārši kā ūdeni upē vai sauli debesīs. Sajust kā svelmi karstā dienā vai zivs pieķeršanos pie āķa. Tā bija tik saredzama, ka neviens to nepamanīja.”

“Vārds, viss sākas ar vārdu. Vārds ir pats svarīgākais. Ja kļūdās ar vārdu, tas vairs nav vēršams par labu. Pat ar vislabākajiem pasaules teikumiem ne.”

“Citas tautas ir laimīgākas. Arī tām netrūka šķēlēju, tak ne gluži tik nešpetnu kā mums. Kad krievi okupēja Čehoslovākiju, vai čehiem bija šķiras? Bija tikai čehi, kas stāvēja kā mūris, nicinot varmācību.”

“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”