“Dāņi vispār ir lieli gardēži, bet viņu labākā specialitāte ir maizītes apetītes rosināšanai. Par maizītēm tās sauc tikai tradīcijas pēc, riecieni ir plāni kā miziņas un vajadzīgi tikai, lai būtu kur uzlikt “uzgriežamos”- biezu aknu pastētes slāni ar vircotu gurķa šķēli un turku piparu, irdeni nožāvētu zuti ar sinepaina olu maisījuma tornīti uz tā, puscollu biezu maigi sutinātu kumpja šķēli ar biezu kārtu blīvas tartara mērces, irdenu, pusjēlu kotleti, apkrautu ar sutinātiem spāniešu sīpoliem… Ēdot dāņu maizītes, patiesi šķiet, ka nekā labāka, sīvāka, kairāka nevar atrast visā pasaulē.”

“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”

“Dzeja ir savāda lieta, nereti tā uzbāžas nevietā, kad ar to nav iespējams nodarboties, bet īpaši aicināta, tikai ļoti reti aplaimo saucēju.”

“Holivuda patiesībā ir noskaņa, gara stāvoklis, mīts, nevis noteikta vieta… Visur, kur sapulcējas ļaudis, kas reprezentē un veido filmu, ir Holivuda. Tā ir sabiedrība, kurā neviens nekam netic un tomēr visi pārtiek no pasakām. Kur visi liekuļo un tomēr cer kļūt bagāti, pārdodot savu sirsnību… Holivudu visi noniecina, bet katrs tai vēlas piederēt. Holivuda neatzīst nekādus likumus un tomēr vērtē visas lietas ar visneiecietīgāko mērauklu – naudu. Talantam, skaistumam, izglītībai, gaumei, ģenialitātei pašai par sevi nav nozīmes. Ja šīs lietas nevar tūdaļ pārvērst naudā, tad tās ir šķitums, pie kā nav vērts kavēties… Nekur pasaulē vienuviet nesapulcējas tik daudz ievērojamu mākslinieku un sava aroda labāko meistaru kā Holivudā, un tomēr reti kur mākslai tik smagi tiek nodarīts pāri!”

“Golfa spēlei ir savs skaists golfa tērps, tenisistiem ir tenisa uzvalki; polo spēlētājiem, riteņbraucējiem, autosportistiem atkal savi; bet visskaistākie tērpi ir kara spēlētājiem. Un kas ir jaukāk, kā tērptam mundierī ar zvaigznēm un krustiem pie krūtīm triekt alvas zaldātiņus…”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“Ar ceļošanu ir tikpat kā ar dzeršanu, kāršu spēli vai ruleti. Reiz iesācis, nedomā apstāties. Mums, latviešiem, vēl nāk klāt akūtā pienākuma sajūta pret mūsu mīļo hercogu Jēkabu un viņa sapņiem par laimīgām Kurzemes kolonijām”