“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“Es nezinu, kas ir māksla. Mākslas spodrā zvaigzne ir tik ļoti iejukusi pārējā, ka sasodīti viegli pārskatīties. Mākslai nav ne robežu, nedz arī kādu noteiktu pazīmju. Bieži vien māksla sākas tikai tur, kur tiek pārkāpts kāds no tās “mūžīgajiem” likumiem. Pie mākslas reizēm nonāk, laužoties cauri pavisam nelabiem brikšņiem, un noiet tai garām pa vistaisnāko un platāko ceļu. Māksla ir ļoti netaisna. Viscildenākā dvēsele var ielikt savā mūža darbā šķīstāko sajūsmas un karstākās sirds asinis, derīgākās atziņas un krietnākās pamācības un radīt tikai negaumīgas un nederīgas blēņas. Bet nelietīgs šķelmis vai pusjucis nelga sagrūž kaut ko ākstīdamies vai pat zaimodams, un raugi – tur tā pēkšņi iezibas, mūžīgā nodevīgā māksla! Māksla ir untumaina. Reizēm tā ilgi nedodas pazīstama; nabaga mākslinieks nomirst, vīlies savos laikabiedros un arī pats sevī, un tad – piepeši viņa izputinātos darbus meklē kā lielākos dārgumus.”

“Holivuda patiesībā ir noskaņa, gara stāvoklis, mīts, nevis noteikta vieta… Visur, kur sapulcējas ļaudis, kas reprezentē un veido filmu, ir Holivuda. Tā ir sabiedrība, kurā neviens nekam netic un tomēr visi pārtiek no pasakām. Kur visi liekuļo un tomēr cer kļūt bagāti, pārdodot savu sirsnību… Holivudu visi noniecina, bet katrs tai vēlas piederēt. Holivuda neatzīst nekādus likumus un tomēr vērtē visas lietas ar visneiecietīgāko mērauklu – naudu. Talantam, skaistumam, izglītībai, gaumei, ģenialitātei pašai par sevi nav nozīmes. Ja šīs lietas nevar tūdaļ pārvērst naudā, tad tās ir šķitums, pie kā nav vērts kavēties… Nekur pasaulē vienuviet nesapulcējas tik daudz ievērojamu mākslinieku un sava aroda labāko meistaru kā Holivudā, un tomēr reti kur mākslai tik smagi tiek nodarīts pāri!”

“Golfa spēlei ir savs skaists golfa tērps, tenisistiem ir tenisa uzvalki; polo spēlētājiem, riteņbraucējiem, autosportistiem atkal savi; bet visskaistākie tērpi ir kara spēlētājiem. Un kas ir jaukāk, kā tērptam mundierī ar zvaigznēm un krustiem pie krūtīm triekt alvas zaldātiņus…”

“Holivudā dzīvs ir tikai tas, kas piedalās produkcijā; ja kāds atstāja ekrānu, tad, lai cik kādreiz bijis slavens, tas bija beigts un miris un par to neviens vairs neinteresējās”

“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”

“Man filmu žurnālistika ir pavisam nesaistoša blakus nodarbošanās. Es nenododos tai ne tuvu ar tādu profesionālu pamatīgumu kā daudzi no maniem biedriem. Kad diena pavadīta pie rakstāmmašīnas, ir gluži patīkami vakarā aizbraukt uz kādu studiju un noskatīties izrādi. Es skatos caurmērā divas, trīs filmas nedēļā. Ziemā vairāk, vasaras mēnešos mazāk. Telpas ir ērtas un mājīgas. Skatītāji parastie, pazīstamie ļaudis. Izrāda vienmēr tikai vienu filmu – lieki nenogurdinot. Preses izrādes šad tad apmeklē aktieri vai režisori, apsēstas pēdējā rindā un vēro žurnālistu reakciju. Tuvojoties godalgošanas laikam, Holivūda spēcīgi sasparojas. Vairojas preses konferences, vairojas pirmizrādes ar drūzmu, starmetējiem, ar premjēru piedalīšanos, fotografu bariem, televīzijas kameru bīdīšanos. Savs raibums un spirgtums ziņotājā – vērotāja gaitām piemīt, un tikai ļoti retais žurnālists maina savu profesiju pret kādu citu, mierīgāku darbu”