“Holivuda patiesībā ir noskaņa, gara stāvoklis, mīts, nevis noteikta vieta… Visur, kur sapulcējas ļaudis, kas reprezentē un veido filmu, ir Holivuda. Tā ir sabiedrība, kurā neviens nekam netic un tomēr visi pārtiek no pasakām. Kur visi liekuļo un tomēr cer kļūt bagāti, pārdodot savu sirsnību… Holivudu visi noniecina, bet katrs tai vēlas piederēt. Holivuda neatzīst nekādus likumus un tomēr vērtē visas lietas ar visneiecietīgāko mērauklu – naudu. Talantam, skaistumam, izglītībai, gaumei, ģenialitātei pašai par sevi nav nozīmes. Ja šīs lietas nevar tūdaļ pārvērst naudā, tad tās ir šķitums, pie kā nav vērts kavēties… Nekur pasaulē vienuviet nesapulcējas tik daudz ievērojamu mākslinieku un sava aroda labāko meistaru kā Holivudā, un tomēr reti kur mākslai tik smagi tiek nodarīts pāri!”

“Un tomēr jūs pārņem dīvaina tukšuma sajūta — lai ko jūs darītu, nekam nav nozīmes. Tieši tas noteikti ir divdesmitā gadsimta "morālā bankrota" cēlonis.”

“Nelaimei ir daudz seju. Ļaužu izmisumam ir daudzi veidi. Līdzīgi varavīksnei, tas liecas pāri plašajam apvārsnim, un tā veidi ir tikpat dažādi kā šī loka krāsas- tikpat izšķirīgas un tomēr saplūdušas vienotā mirdzumā. Liecas pāri plašajam apvārsnim kā varavīksne! Kā gan varēja gadīties, ka es minēju skaisto, lai izskaidrotu pretīgo, izvēlējos miera vēstnesi par salīdzinājumu postam.? Bet, tāpat kā ētiskos secinājumos ļaunums ir labā sekas, tā arī no prieka dzimst bēdas.”

“Mīlestība ir vislielākā vērtība pāri atomzinātnei un astronomijai, un to visgrūtāk atstāt, pierādīt un iešifrēt. Tai nav savas zīmes. Tā ir par lielu jebkurai zīmei un visām zīmēm.”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“Es nezinu, kas ir māksla. Mākslas spodrā zvaigzne ir tik ļoti iejukusi pārējā, ka sasodīti viegli pārskatīties. Mākslai nav ne robežu, nedz arī kādu noteiktu pazīmju. Bieži vien māksla sākas tikai tur, kur tiek pārkāpts kāds no tās “mūžīgajiem” likumiem. Pie mākslas reizēm nonāk, laužoties cauri pavisam nelabiem brikšņiem, un noiet tai garām pa vistaisnāko un platāko ceļu. Māksla ir ļoti netaisna. Viscildenākā dvēsele var ielikt savā mūža darbā šķīstāko sajūsmas un karstākās sirds asinis, derīgākās atziņas un krietnākās pamācības un radīt tikai negaumīgas un nederīgas blēņas. Bet nelietīgs šķelmis vai pusjucis nelga sagrūž kaut ko ākstīdamies vai pat zaimodams, un raugi – tur tā pēkšņi iezibas, mūžīgā nodevīgā māksla! Māksla ir untumaina. Reizēm tā ilgi nedodas pazīstama; nabaga mākslinieks nomirst, vīlies savos laikabiedros un arī pats sevī, un tad – piepeši viņa izputinātos darbus meklē kā lielākos dārgumus.”