“Kur vispār zināšanas cilvēci novedušas? Pie atombumbām, nāvīgām gāzēm un visādiem nāves rīkiem. Nebūtu augstskolu, ļaudis izkautos ar rungām, dabūtu punus un zilumus un – atkal varētu slēgt mieru.Pārspīlētas pieklājības klusinātajā gammā katrs spēcīgāks akords skanēja griezīgi, bet visu laiku skaļi bungotā priekšnesumā asāki piesitieni nevienu neuztrauca. Viss taču dibinājās uz kontrastiem!”

“Kur es galu galā biju iekļuvis? Es jutos kā mājās, kā savējo vidū. Te jau viss norisinājās uz mata tāpat kā pie mums, latviešiem! Ķildas, izstāšanās, izslēgšanas, sūdzības, draudi… Raug, ne jau mēs, latvieši, vien esam tie ķildīgie un kašķīgie! Visas pasaules tautas šinī ziņā bija vienādas!… Vienīgā starpība bija tā, ka šeit, saskaitušies, ļaudis viens otru nesaukāja par komūnistiem. Bet rietumnieki jau komūnismu un komūnistus nepazina tik labi kā mēs.”

“Holivuda patiesībā ir noskaņa, gara stāvoklis, mīts, nevis noteikta vieta… Visur, kur sapulcējas ļaudis, kas reprezentē un veido filmu, ir Holivuda. Tā ir sabiedrība, kurā neviens nekam netic un tomēr visi pārtiek no pasakām. Kur visi liekuļo un tomēr cer kļūt bagāti, pārdodot savu sirsnību… Holivudu visi noniecina, bet katrs tai vēlas piederēt. Holivuda neatzīst nekādus likumus un tomēr vērtē visas lietas ar visneiecietīgāko mērauklu – naudu. Talantam, skaistumam, izglītībai, gaumei, ģenialitātei pašai par sevi nav nozīmes. Ja šīs lietas nevar tūdaļ pārvērst naudā, tad tās ir šķitums, pie kā nav vērts kavēties… Nekur pasaulē vienuviet nesapulcējas tik daudz ievērojamu mākslinieku un sava aroda labāko meistaru kā Holivudā, un tomēr reti kur mākslai tik smagi tiek nodarīts pāri!”

“Golfa spēlei ir savs skaists golfa tērps, tenisistiem ir tenisa uzvalki; polo spēlētājiem, riteņbraucējiem, autosportistiem atkal savi; bet visskaistākie tērpi ir kara spēlētājiem. Un kas ir jaukāk, kā tērptam mundierī ar zvaigznēm un krustiem pie krūtīm triekt alvas zaldātiņus…”

“Dāņi vispār ir lieli gardēži, bet viņu labākā specialitāte ir maizītes apetītes rosināšanai. Par maizītēm tās sauc tikai tradīcijas pēc, riecieni ir plāni kā miziņas un vajadzīgi tikai, lai būtu kur uzlikt “uzgriežamos”- biezu aknu pastētes slāni ar vircotu gurķa šķēli un turku piparu, irdeni nožāvētu zuti ar sinepaina olu maisījuma tornīti uz tā, puscollu biezu maigi sutinātu kumpja šķēli ar biezu kārtu blīvas tartara mērces, irdenu, pusjēlu kotleti, apkrautu ar sutinātiem spāniešu sīpoliem… Ēdot dāņu maizītes, patiesi šķiet, ka nekā labāka, sīvāka, kairāka nevar atrast visā pasaulē.”

“Man filmu žurnālistika ir pavisam nesaistoša blakus nodarbošanās. Es nenododos tai ne tuvu ar tādu profesionālu pamatīgumu kā daudzi no maniem biedriem. Kad diena pavadīta pie rakstāmmašīnas, ir gluži patīkami vakarā aizbraukt uz kādu studiju un noskatīties izrādi. Es skatos caurmērā divas, trīs filmas nedēļā. Ziemā vairāk, vasaras mēnešos mazāk. Telpas ir ērtas un mājīgas. Skatītāji parastie, pazīstamie ļaudis. Izrāda vienmēr tikai vienu filmu – lieki nenogurdinot. Preses izrādes šad tad apmeklē aktieri vai režisori, apsēstas pēdējā rindā un vēro žurnālistu reakciju. Tuvojoties godalgošanas laikam, Holivūda spēcīgi sasparojas. Vairojas preses konferences, vairojas pirmizrādes ar drūzmu, starmetējiem, ar premjēru piedalīšanos, fotografu bariem, televīzijas kameru bīdīšanos. Savs raibums un spirgtums ziņotājā – vērotāja gaitām piemīt, un tikai ļoti retais žurnālists maina savu profesiju pret kādu citu, mierīgāku darbu”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”