“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”

“Man nekad nav patikušas latviešu rakstības daudzās filoloģiskās palīgzīmes, kas samaitā burtu un lappuses grafisko izskatu, Tagad es šis ķekšus tieši ienīdu. Ja mūsu rakstības veidotājiem būtu vairāk estētiskās izjūtas, tie ķekšus būtu atvietojuši ar burtu dubultojumiem, kā tas darīts daudzās citās valodās. Tas ļoti atvieglotu latviešu rakstu iespiešanu.”

“Dāņi vispār ir lieli gardēži, bet viņu labākā specialitāte ir maizītes apetītes rosināšanai. Par maizītēm tās sauc tikai tradīcijas pēc, riecieni ir plāni kā miziņas un vajadzīgi tikai, lai būtu kur uzlikt “uzgriežamos”- biezu aknu pastētes slāni ar vircotu gurķa šķēli un turku piparu, irdeni nožāvētu zuti ar sinepaina olu maisījuma tornīti uz tā, puscollu biezu maigi sutinātu kumpja šķēli ar biezu kārtu blīvas tartara mērces, irdenu, pusjēlu kotleti, apkrautu ar sutinātiem spāniešu sīpoliem… Ēdot dāņu maizītes, patiesi šķiet, ka nekā labāka, sīvāka, kairāka nevar atrast visā pasaulē.”

“Kur es galu galā biju iekļuvis? Es jutos kā mājās, kā savējo vidū. Te jau viss norisinājās uz mata tāpat kā pie mums, latviešiem! Ķildas, izstāšanās, izslēgšanas, sūdzības, draudi… Raug, ne jau mēs, latvieši, vien esam tie ķildīgie un kašķīgie! Visas pasaules tautas šinī ziņā bija vienādas!… Vienīgā starpība bija tā, ka šeit, saskaitušies, ļaudis viens otru nesaukāja par komūnistiem. Bet rietumnieki jau komūnismu un komūnistus nepazina tik labi kā mēs.”

“Amerikāņiem piemīt liela nelaime. Viņi ir bara cilvēki. Viņi grib iet uz augšu pūļos un tāpēc arī laižas dibenā baros, cits aiz cita kā auni, Tā tas te gājis no zeltraču laikiem līdz lielajai depresijai un šodienai. Cilvēkam, kam pietiek dūšas būt drusku savādākam nekā citi, šinī zemē ir laba un ērta dzīve.”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“Papriekot latviešu cilvēks nekad neatteiksies, bet iestājies citāds – ceļošanas laikmets. Latvietis ceļo, un ceļo ne pa jokam! Cilvēks, kas neceļo, varbūt ne tik daudz citiem, kā pats sev liekas tāds kā nepilnīgs, atpalicis. Ja gribi no šīs sajūtas atkratīties, ceļo! Citas izejas nav.”