“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”

“Tas ir labi, ka vienmēr kā liekot,Kā lūdzot uz tevi kāds raugās.Un tu eji un caurvējā stāvi.Šķirbās. Un durvju spraugās.”

“Man nekad nav patikušas latviešu rakstības daudzās filoloģiskās palīgzīmes, kas samaitā burtu un lappuses grafisko izskatu, Tagad es šis ķekšus tieši ienīdu. Ja mūsu rakstības veidotājiem būtu vairāk estētiskās izjūtas, tie ķekšus būtu atvietojuši ar burtu dubultojumiem, kā tas darīts daudzās citās valodās. Tas ļoti atvieglotu latviešu rakstu iespiešanu.”

“Nelaimei ir daudz seju. Ļaužu izmisumam ir daudzi veidi. Līdzīgi varavīksnei, tas liecas pāri plašajam apvārsnim, un tā veidi ir tikpat dažādi kā šī loka krāsas- tikpat izšķirīgas un tomēr saplūdušas vienotā mirdzumā. Liecas pāri plašajam apvārsnim kā varavīksne! Kā gan varēja gadīties, ka es minēju skaisto, lai izskaidrotu pretīgo, izvēlējos miera vēstnesi par salīdzinājumu postam.? Bet, tāpat kā ētiskos secinājumos ļaunums ir labā sekas, tā arī no prieka dzimst bēdas.”

“Es rīkojos kā man ir vislabāk. Un vislabāk ir būt vienkāršam. Pavisam, pavisam vienkāršam. Un, kad vajag ko īpašu, tam jābūt pavisam, pavisam īpašam.”

“Dāņi vispār ir lieli gardēži, bet viņu labākā specialitāte ir maizītes apetītes rosināšanai. Par maizītēm tās sauc tikai tradīcijas pēc, riecieni ir plāni kā miziņas un vajadzīgi tikai, lai būtu kur uzlikt “uzgriežamos”- biezu aknu pastētes slāni ar vircotu gurķa šķēli un turku piparu, irdeni nožāvētu zuti ar sinepaina olu maisījuma tornīti uz tā, puscollu biezu maigi sutinātu kumpja šķēli ar biezu kārtu blīvas tartara mērces, irdenu, pusjēlu kotleti, apkrautu ar sutinātiem spāniešu sīpoliem… Ēdot dāņu maizītes, patiesi šķiet, ka nekā labāka, sīvāka, kairāka nevar atrast visā pasaulē.”