“Man nekad nav patikušas latviešu rakstības daudzās filoloģiskās palīgzīmes, kas samaitā burtu un lappuses grafisko izskatu, Tagad es šis ķekšus tieši ienīdu. Ja mūsu rakstības veidotājiem būtu vairāk estētiskās izjūtas, tie ķekšus būtu atvietojuši ar burtu dubultojumiem, kā tas darīts daudzās citās valodās. Tas ļoti atvieglotu latviešu rakstu iespiešanu.”
“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”
“Papriekot latviešu cilvēks nekad neatteiksies, bet iestājies citāds – ceļošanas laikmets. Latvietis ceļo, un ceļo ne pa jokam! Cilvēks, kas neceļo, varbūt ne tik daudz citiem, kā pats sev liekas tāds kā nepilnīgs, atpalicis. Ja gribi no šīs sajūtas atkratīties, ceļo! Citas izejas nav.”
“Holivudā dzīvs ir tikai tas, kas piedalās produkcijā; ja kāds atstāja ekrānu, tad, lai cik kādreiz bijis slavens, tas bija beigts un miris un par to neviens vairs neinteresējās”
“Bet latviešu žurnālisti patiešām bija apbrīnojami okšķeri! Uzost lietu, par ko slepenībā sarakstījās tikai divi cilvēki! Ar tādu sasniegumu varētu lepoties pat FIB vai Skotlendjards! Būtu latvieši pie darīšanas, neviens krievu spiegs neturētos ne Londonas, ne Vašingtonas ministrijās!”
“Ar ceļošanu ir tikpat kā ar dzeršanu, kāršu spēli vai ruleti. Reiz iesācis, nedomā apstāties. Mums, latviešiem, vēl nāk klāt akūtā pienākuma sajūta pret mūsu mīļo hercogu Jēkabu un viņa sapņiem par laimīgām Kurzemes kolonijām”
“Dzeja ir savāda lieta, nereti tā uzbāžas nevietā, kad ar to nav iespējams nodarboties, bet īpaši aicināta, tikai ļoti reti aplaimo saucēju.”