“Patiesu sapratēju ir tikai maza saujiņa. Dažs labs no tiem, kas klausās koncertā, dziļdomīgi nodūris galvu, patiesībā pārdomā dažādas blēņas vai pārrēķina savus ienākumus un izdevumus.”

“Un tādas lielas laimes nemaz nav.Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki.Ir tikai tādas mazas laimītes.Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.”

“[..]Bet šī grāmata ir mazliet neparasta. Tā mēģina pavēstīt kādu patiesību. Patiesības var būt dažādas, šī ir tikai viena no iespējamām”

“Man nevajag daudz - man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.”

“Es nezinu, kas ir māksla. Mākslas spodrā zvaigzne ir tik ļoti iejukusi pārējā, ka sasodīti viegli pārskatīties. Mākslai nav ne robežu, nedz arī kādu noteiktu pazīmju. Bieži vien māksla sākas tikai tur, kur tiek pārkāpts kāds no tās “mūžīgajiem” likumiem. Pie mākslas reizēm nonāk, laužoties cauri pavisam nelabiem brikšņiem, un noiet tai garām pa vistaisnāko un platāko ceļu. Māksla ir ļoti netaisna. Viscildenākā dvēsele var ielikt savā mūža darbā šķīstāko sajūsmas un karstākās sirds asinis, derīgākās atziņas un krietnākās pamācības un radīt tikai negaumīgas un nederīgas blēņas. Bet nelietīgs šķelmis vai pusjucis nelga sagrūž kaut ko ākstīdamies vai pat zaimodams, un raugi – tur tā pēkšņi iezibas, mūžīgā nodevīgā māksla! Māksla ir untumaina. Reizēm tā ilgi nedodas pazīstama; nabaga mākslinieks nomirst, vīlies savos laikabiedros un arī pats sevī, un tad – piepeši viņa izputinātos darbus meklē kā lielākos dārgumus.”

“Vai tikai cilvēkiem lemta tā laime – sāpes ar asarām baltas skalot? Varbūt arī zirgi raud, tā – galvas cits citam uz pleca uzlikuši? Vai varbūt tā ir vasaras migla, kas rit pār viņu spožajiem kakliem kā siltas lāses?”