“Patiesu sapratēju ir tikai maza saujiņa. Dažs labs no tiem, kas klausās koncertā, dziļdomīgi nodūris galvu, patiesībā pārdomā dažādas blēņas vai pārrēķina savus ienākumus un izdevumus.”

“Es nezinu, kas ir māksla. Mākslas spodrā zvaigzne ir tik ļoti iejukusi pārējā, ka sasodīti viegli pārskatīties. Mākslai nav ne robežu, nedz arī kādu noteiktu pazīmju. Bieži vien māksla sākas tikai tur, kur tiek pārkāpts kāds no tās “mūžīgajiem” likumiem. Pie mākslas reizēm nonāk, laužoties cauri pavisam nelabiem brikšņiem, un noiet tai garām pa vistaisnāko un platāko ceļu. Māksla ir ļoti netaisna. Viscildenākā dvēsele var ielikt savā mūža darbā šķīstāko sajūsmas un karstākās sirds asinis, derīgākās atziņas un krietnākās pamācības un radīt tikai negaumīgas un nederīgas blēņas. Bet nelietīgs šķelmis vai pusjucis nelga sagrūž kaut ko ākstīdamies vai pat zaimodams, un raugi – tur tā pēkšņi iezibas, mūžīgā nodevīgā māksla! Māksla ir untumaina. Reizēm tā ilgi nedodas pazīstama; nabaga mākslinieks nomirst, vīlies savos laikabiedros un arī pats sevī, un tad – piepeši viņa izputinātos darbus meklē kā lielākos dārgumus.”

“Citas tautas ir laimīgākas. Arī tām netrūka šķēlēju, tak ne gluži tik nešpetnu kā mums. Kad krievi okupēja Čehoslovākiju, vai čehiem bija šķiras? Bija tikai čehi, kas stāvēja kā mūris, nicinot varmācību.”

“Holivudā dzīvs ir tikai tas, kas piedalās produkcijā; ja kāds atstāja ekrānu, tad, lai cik kādreiz bijis slavens, tas bija beigts un miris un par to neviens vairs neinteresējās”

“Amerikā! Te jau cilvēks ne mirklīti nedrīkstēja aizmirsties savās pārdomās. Te bija jātur acis pirkstos un jādomā tikai par ceļu un pedāļiem, citādi draudēja, ja ne tieši ātrs gals, tad nepatikšanas un izdošanas. Te nevarēja vis kā Kopenhāgenā, Liepājā vai Rīgā, lēni staigājot pa liepu alejām, izdomāt domu domas un izsapņot veselus romānus! Automobiļi nokāva gara darbību.”

“Golfa spēlei ir savs skaists golfa tērps, tenisistiem ir tenisa uzvalki; polo spēlētājiem, riteņbraucējiem, autosportistiem atkal savi; bet visskaistākie tērpi ir kara spēlētājiem. Un kas ir jaukāk, kā tērptam mundierī ar zvaigznēm un krustiem pie krūtīm triekt alvas zaldātiņus…”

“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”