“Radošs darbs nav veicams kaut kādā brīdī un pēc pavēles. Daiļnieks var strādāt tikai tad, kad jūtas aicināts! Ja vēlaties uzrakstīt kaut ko lielāku, tad jums jāiemācās iedvesmi organizēt – izsaukt pēc pavēles!… Vispirms mēģiniet ieturēt noteiktas darba stundas! Nekas tā nepalīdz kā regularitāte. Sēstieties pie galda arī tad, ja jums nepavisam negribas rakstīt! …Mēģiniet virzīt domas uz aprakstāmo tematu un piezīmējiet visu, kas šinī sakarā jums nāk prātā, lai arī sakarība liktos gluži absurda. Pēc pusstundas, ja vien jūs neesat patoloģiski izklaidīgs vai šizofrēns, jūs būsit atjaunojis kontaktu ar savu tematu un gluži nemanot iesāksit strādāt produktīvi.”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“Divi aktieri, ieslodzīti dīvainā izrādē, kurā nav ne miņas no darbības vai sižeta. Mokās ar savām lomām, bēdādami, kāda cita bēdas. Sērodami kāda cita sēras. Nespēdami, nekādi nespēdami izkļūt no izrādes. Vai par naudu tikt pie vārdotāja ar īpašu grādu, lai tas viņus apsēdinātu un pateiktu: "Jūs neesat Grēcinieki, jūs esat Tie, pret kuriem Grēkots. Jūs bijāt tikai bērni. Jums nebija varas. Jūs esat upuri, nevis pāridarītāji." Tagad būtu labāk, ja viņi tam būtu tikuši pāri. Ja viņiem būtu ļauts kaut uz brīdi nēsāt upura traģisko masku. Tad viņi varētu visu ieraudzīt citā gaismā, ienīst visu notikušo. Vai tiekties pēc atriebības. Un galu galā varbūt atbrīvoties no atmiņām, kas viņus vajāja.”

“Holivudas dievekļus, tāpat kā visus citus, darināja cilvēki paši… Vai patiesi aktierim nevajadzēja nekāda noslēpumainā “kaut kā”, vai tiešām pietika, ja tiek kaut kā ierāpās Holivudas reklāmas brīnummašīnā vai arī dabūja kādu, kas viņu tur ievilka aiz matiem?”

“Holivudā dzīvs ir tikai tas, kas piedalās produkcijā; ja kāds atstāja ekrānu, tad, lai cik kādreiz bijis slavens, tas bija beigts un miris un par to neviens vairs neinteresējās”

“Es nezinu, kas ir māksla. Mākslas spodrā zvaigzne ir tik ļoti iejukusi pārējā, ka sasodīti viegli pārskatīties. Mākslai nav ne robežu, nedz arī kādu noteiktu pazīmju. Bieži vien māksla sākas tikai tur, kur tiek pārkāpts kāds no tās “mūžīgajiem” likumiem. Pie mākslas reizēm nonāk, laužoties cauri pavisam nelabiem brikšņiem, un noiet tai garām pa vistaisnāko un platāko ceļu. Māksla ir ļoti netaisna. Viscildenākā dvēsele var ielikt savā mūža darbā šķīstāko sajūsmas un karstākās sirds asinis, derīgākās atziņas un krietnākās pamācības un radīt tikai negaumīgas un nederīgas blēņas. Bet nelietīgs šķelmis vai pusjucis nelga sagrūž kaut ko ākstīdamies vai pat zaimodams, un raugi – tur tā pēkšņi iezibas, mūžīgā nodevīgā māksla! Māksla ir untumaina. Reizēm tā ilgi nedodas pazīstama; nabaga mākslinieks nomirst, vīlies savos laikabiedros un arī pats sevī, un tad – piepeši viņa izputinātos darbus meklē kā lielākos dārgumus.”

“Citas tautas ir laimīgākas. Arī tām netrūka šķēlēju, tak ne gluži tik nešpetnu kā mums. Kad krievi okupēja Čehoslovākiju, vai čehiem bija šķiras? Bija tikai čehi, kas stāvēja kā mūris, nicinot varmācību.”