“Radošs darbs nav veicams kaut kādā brīdī un pēc pavēles. Daiļnieks var strādāt tikai tad, kad jūtas aicināts! Ja vēlaties uzrakstīt kaut ko lielāku, tad jums jāiemācās iedvesmi organizēt – izsaukt pēc pavēles!… Vispirms mēģiniet ieturēt noteiktas darba stundas! Nekas tā nepalīdz kā regularitāte. Sēstieties pie galda arī tad, ja jums nepavisam negribas rakstīt! …Mēģiniet virzīt domas uz aprakstāmo tematu un piezīmējiet visu, kas šinī sakarā jums nāk prātā, lai arī sakarība liktos gluži absurda. Pēc pusstundas, ja vien jūs neesat patoloģiski izklaidīgs vai šizofrēns, jūs būsit atjaunojis kontaktu ar savu tematu un gluži nemanot iesāksit strādāt produktīvi.”

“Divi aktieri, ieslodzīti dīvainā izrādē, kurā nav ne miņas no darbības vai sižeta. Mokās ar savām lomām, bēdādami, kāda cita bēdas. Sērodami kāda cita sēras. Nespēdami, nekādi nespēdami izkļūt no izrādes. Vai par naudu tikt pie vārdotāja ar īpašu grādu, lai tas viņus apsēdinātu un pateiktu: "Jūs neesat Grēcinieki, jūs esat Tie, pret kuriem Grēkots. Jūs bijāt tikai bērni. Jums nebija varas. Jūs esat upuri, nevis pāridarītāji." Tagad būtu labāk, ja viņi tam būtu tikuši pāri. Ja viņiem būtu ļauts kaut uz brīdi nēsāt upura traģisko masku. Tad viņi varētu visu ieraudzīt citā gaismā, ienīst visu notikušo. Vai tiekties pēc atriebības. Un galu galā varbūt atbrīvoties no atmiņām, kas viņus vajāja.”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“Ja viņa gribētu, lai piepildās kāda maza vēlēšanās, tā būtu- Nezināt. Nezināt, ko katra diena viņai sniegs. Nezināt, kur viņa būs rīt, nākamajā mēnesī vai gadā. Pēc desmit gadiem. Nezināt, kā viņas ceļš pagriezīsies un kas gaida aiz līkuma.”

“Bukstiņš paskatījās vēlreiz, viņa skatienā nepārprotami lasāms tas, ko mute nejaudāja: nu, ko es teicu? Tad saņēmies pagrieza vēderpusi pret ugunskuru, tagad viņa mugura skaidri rādīja: ko tur, kad jau ēd, lai ēd! Bet ja jau skorderis tā, tad zēni taču nevarēja izrādīt bailes un kā nelgas skatīties tukšā tumsā. Sagula un saritinājās atkal, tikai vēl ciešāk piespiedās viens otram.”

“Katram cilvēkam vajadzētu ļaut mīlēt to, ko viņš pats vēlas, -vīrieti, sievieti, manis pēc kaut vai... ja tu kādu dienu paziņotu, ka gribi precēties ar zemūdeni, -visu cieņu! Es nebūt nejokoju. Es esmu par mīlestību.! Jo vairāk tāpēc, ka tagad zinu, kas tā tāda ir.”