“Rakstīšana vislabāk veidoties zināmos burzmas apstākļos. Šo apgalvojumu esmu dzirdējis no tik daudziem intellektuāļiem, ka tas man jau sen ir apnicis… Saprotams, es tam neticu.”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“Kur es galu galā biju iekļuvis? Es jutos kā mājās, kā savējo vidū. Te jau viss norisinājās uz mata tāpat kā pie mums, latviešiem! Ķildas, izstāšanās, izslēgšanas, sūdzības, draudi… Raug, ne jau mēs, latvieši, vien esam tie ķildīgie un kašķīgie! Visas pasaules tautas šinī ziņā bija vienādas!… Vienīgā starpība bija tā, ka šeit, saskaitušies, ļaudis viens otru nesaukāja par komūnistiem. Bet rietumnieki jau komūnismu un komūnistus nepazina tik labi kā mēs.”

“Holivudā dzīvs ir tikai tas, kas piedalās produkcijā; ja kāds atstāja ekrānu, tad, lai cik kādreiz bijis slavens, tas bija beigts un miris un par to neviens vairs neinteresējās”

“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”

“Man nekad nav patikušas latviešu rakstības daudzās filoloģiskās palīgzīmes, kas samaitā burtu un lappuses grafisko izskatu, Tagad es šis ķekšus tieši ienīdu. Ja mūsu rakstības veidotājiem būtu vairāk estētiskās izjūtas, tie ķekšus būtu atvietojuši ar burtu dubultojumiem, kā tas darīts daudzās citās valodās. Tas ļoti atvieglotu latviešu rakstu iespiešanu.”

“Es nezinu, kas ir māksla. Mākslas spodrā zvaigzne ir tik ļoti iejukusi pārējā, ka sasodīti viegli pārskatīties. Mākslai nav ne robežu, nedz arī kādu noteiktu pazīmju. Bieži vien māksla sākas tikai tur, kur tiek pārkāpts kāds no tās “mūžīgajiem” likumiem. Pie mākslas reizēm nonāk, laužoties cauri pavisam nelabiem brikšņiem, un noiet tai garām pa vistaisnāko un platāko ceļu. Māksla ir ļoti netaisna. Viscildenākā dvēsele var ielikt savā mūža darbā šķīstāko sajūsmas un karstākās sirds asinis, derīgākās atziņas un krietnākās pamācības un radīt tikai negaumīgas un nederīgas blēņas. Bet nelietīgs šķelmis vai pusjucis nelga sagrūž kaut ko ākstīdamies vai pat zaimodams, un raugi – tur tā pēkšņi iezibas, mūžīgā nodevīgā māksla! Māksla ir untumaina. Reizēm tā ilgi nedodas pazīstama; nabaga mākslinieks nomirst, vīlies savos laikabiedros un arī pats sevī, un tad – piepeši viņa izputinātos darbus meklē kā lielākos dārgumus.”