“Saliņu maizi Kalifornijā neizcepsi – izstiepies vai saraujies. Kādā valstī dzīvo, tādu maizi ēd… Ābeles šejienes karstumā neaug. Bērziņi nīkuļo. Nevar jau svešumā ietaisīt gabalu no Latvijas. To, mīļie, var uzcelt tikai iedomās. Bet, ja esi sirdī kārtīgs latvietis, tad sēdi mierīgs zem kaktusiem un palmām, tie nekaitēs tev nenieka.”

“Bukstiņš paskatījās vēlreiz, viņa skatienā nepārprotami lasāms tas, ko mute nejaudāja: nu, ko es teicu? Tad saņēmies pagrieza vēderpusi pret ugunskuru, tagad viņa mugura skaidri rādīja: ko tur, kad jau ēd, lai ēd! Bet ja jau skorderis tā, tad zēni taču nevarēja izrādīt bailes un kā nelgas skatīties tukšā tumsā. Sagula un saritinājās atkal, tikai vēl ciešāk piespiedās viens otram.”

“Rokas vēziens, plaukstas mājiens, acumirklis, un tu jau esi pavisam cits.Cilvēks nevar neko par sevi zināt, izrādās. Nevar neko paredzēt, kaut šķietas sevi pazīstam...”

“Radošs darbs nav veicams kaut kādā brīdī un pēc pavēles. Daiļnieks var strādāt tikai tad, kad jūtas aicināts! Ja vēlaties uzrakstīt kaut ko lielāku, tad jums jāiemācās iedvesmi organizēt – izsaukt pēc pavēles!… Vispirms mēģiniet ieturēt noteiktas darba stundas! Nekas tā nepalīdz kā regularitāte. Sēstieties pie galda arī tad, ja jums nepavisam negribas rakstīt! …Mēģiniet virzīt domas uz aprakstāmo tematu un piezīmējiet visu, kas šinī sakarā jums nāk prātā, lai arī sakarība liktos gluži absurda. Pēc pusstundas, ja vien jūs neesat patoloģiski izklaidīgs vai šizofrēns, jūs būsit atjaunojis kontaktu ar savu tematu un gluži nemanot iesāksit strādāt produktīvi.”

“Viņš bija aizmirsis, ka vairums ļaužu svešā zemē jūtas labi tikai tad, ja var noniecināt tās iedzīvotājus.”

“Amerikā! Te jau cilvēks ne mirklīti nedrīkstēja aizmirsties savās pārdomās. Te bija jātur acis pirkstos un jādomā tikai par ceļu un pedāļiem, citādi draudēja, ja ne tieši ātrs gals, tad nepatikšanas un izdošanas. Te nevarēja vis kā Kopenhāgenā, Liepājā vai Rīgā, lēni staigājot pa liepu alejām, izdomāt domu domas un izsapņot veselus romānus! Automobiļi nokāva gara darbību.”