“Divi aktieri, ieslodzīti dīvainā izrādē, kurā nav ne miņas no darbības vai sižeta. Mokās ar savām lomām, bēdādami, kāda cita bēdas. Sērodami kāda cita sēras. Nespēdami, nekādi nespēdami izkļūt no izrādes. Vai par naudu tikt pie vārdotāja ar īpašu grādu, lai tas viņus apsēdinātu un pateiktu: "Jūs neesat Grēcinieki, jūs esat Tie, pret kuriem Grēkots. Jūs bijāt tikai bērni. Jums nebija varas. Jūs esat upuri, nevis pāridarītāji." Tagad būtu labāk, ja viņi tam būtu tikuši pāri. Ja viņiem būtu ļauts kaut uz brīdi nēsāt upura traģisko masku. Tad viņi varētu visu ieraudzīt citā gaismā, ienīst visu notikušo. Vai tiekties pēc atriebības. Un galu galā varbūt atbrīvoties no atmiņām, kas viņus vajāja.”

“Radošs darbs nav veicams kaut kādā brīdī un pēc pavēles. Daiļnieks var strādāt tikai tad, kad jūtas aicināts! Ja vēlaties uzrakstīt kaut ko lielāku, tad jums jāiemācās iedvesmi organizēt – izsaukt pēc pavēles!… Vispirms mēģiniet ieturēt noteiktas darba stundas! Nekas tā nepalīdz kā regularitāte. Sēstieties pie galda arī tad, ja jums nepavisam negribas rakstīt! …Mēģiniet virzīt domas uz aprakstāmo tematu un piezīmējiet visu, kas šinī sakarā jums nāk prātā, lai arī sakarība liktos gluži absurda. Pēc pusstundas, ja vien jūs neesat patoloģiski izklaidīgs vai šizofrēns, jūs būsit atjaunojis kontaktu ar savu tematu un gluži nemanot iesāksit strādāt produktīvi.”

“Jūs, kaptein, mīlat iedzert, bet varu sacīt, ja jūs nelietotu alkoholu, tagad jau būtu paaugstināts par majoru.Bet iedzēris jūtos kā ģenerālis, atbildēja kapteinis.”

“Man nekad nav patikušas latviešu rakstības daudzās filoloģiskās palīgzīmes, kas samaitā burtu un lappuses grafisko izskatu, Tagad es šis ķekšus tieši ienīdu. Ja mūsu rakstības veidotājiem būtu vairāk estētiskās izjūtas, tie ķekšus būtu atvietojuši ar burtu dubultojumiem, kā tas darīts daudzās citās valodās. Tas ļoti atvieglotu latviešu rakstu iespiešanu.”

“Ja viņa gribētu, lai piepildās kāda maza vēlēšanās, tā būtu- Nezināt. Nezināt, ko katra diena viņai sniegs. Nezināt, kur viņa būs rīt, nākamajā mēnesī vai gadā. Pēc desmit gadiem. Nezināt, kā viņas ceļš pagriezīsies un kas gaida aiz līkuma.”

“Bet latviešu žurnālisti patiešām bija apbrīnojami okšķeri! Uzost lietu, par ko slepenībā sarakstījās tikai divi cilvēki! Ar tādu sasniegumu varētu lepoties pat FIB vai Skotlendjards! Būtu latvieši pie darīšanas, neviens krievu spiegs neturētos ne Londonas, ne Vašingtonas ministrijās!”