“Gadsimti saplūda vienā gaistošā mirklī. Pagātne paklupa, pārsteigta negaidot. Nomaucās kā veca čūskas āda. Pagātnes zīmes, rētas, veco karu ievainojumi un atkāpšanās dienas- viss pazuda. Palika tikai aura. taustāma vizma, ko varēja redzēt tikpat vienkārši kā ūdeni upē vai sauli debesīs. Sajust kā svelmi karstā dienā vai zivs pieķeršanos pie āķa. Tā bija tik saredzama, ka neviens to nepamanīja.”

“Citas tautas ir laimīgākas. Arī tām netrūka šķēlēju, tak ne gluži tik nešpetnu kā mums. Kad krievi okupēja Čehoslovākiju, vai čehiem bija šķiras? Bija tikai čehi, kas stāvēja kā mūris, nicinot varmācību.”

“Kur es galu galā biju iekļuvis? Es jutos kā mājās, kā savējo vidū. Te jau viss norisinājās uz mata tāpat kā pie mums, latviešiem! Ķildas, izstāšanās, izslēgšanas, sūdzības, draudi… Raug, ne jau mēs, latvieši, vien esam tie ķildīgie un kašķīgie! Visas pasaules tautas šinī ziņā bija vienādas!… Vienīgā starpība bija tā, ka šeit, saskaitušies, ļaudis viens otru nesaukāja par komūnistiem. Bet rietumnieki jau komūnismu un komūnistus nepazina tik labi kā mēs.”

“Nelaimei ir daudz seju. Ļaužu izmisumam ir daudzi veidi. Līdzīgi varavīksnei, tas liecas pāri plašajam apvārsnim, un tā veidi ir tikpat dažādi kā šī loka krāsas- tikpat izšķirīgas un tomēr saplūdušas vienotā mirdzumā. Liecas pāri plašajam apvārsnim kā varavīksne! Kā gan varēja gadīties, ka es minēju skaisto, lai izskaidrotu pretīgo, izvēlējos miera vēstnesi par salīdzinājumu postam.? Bet, tāpat kā ētiskos secinājumos ļaunums ir labā sekas, tā arī no prieka dzimst bēdas.”

“Vai zini, ka grāmatas var darboties līdzīgi kā ģipsis vai apsējs.?”

“Sabiedrība to tikai vien domā kā mani izkalpināt, izspiest sulu, izdzīt uz to beidzamo un tad nu pēcgalā domā ar pensiju atpirkties. Vai lai es palīdzu sevi bendēt.? Nē, to viņi no manis nesagaidīs.! Es gribu dzīvot ne sliktāk kā visi, bet es neesmu tāds muļķis, lai tā liektu muguru kā visi.”