“Ja viņš tai pieskarsies, viņš nevarēs ar to runāt, ja viņš to mīlēs, viņš nevarēs aiziet, ja viņš runās, viņš nevarēs klausīties, ja viņš cīnīsies, viņš nevarēs uzvarēt.”

“Viņa izmisums ir ārkārtējs. Viņa stāsts ir drošības tīkls, pār kuru viņš lidinās kā nepārspējams klauns izputējušā cirkā. Stāsts ir vienīgais, kas viņam neļauj izkrist kā akmenim cauri pasaulei. Tas ir viņa krāsa un gaisma. Tas ir trauks, kurā viņš sevi ielej. Stāsts piešķir viņam formu. Struktūru. Tas viņu iegrozō. Tas viņu satur. Viņa Mīlestību. Viņa Ārprātu. Viņa Cerību. Viņa Nebeidzamo Prieku. Likteņa ironijas dēļ viņš rīkojas tieši pretēji aktierim- nevis iedzīvojas lomā, bet cenšas no tās izbēgt. Bet tieši to viņš nevar. Viņa nožēlojamā sakāve arī ir viņa augstākais triumfs.”

“Līdzko cilvēks pārstāj šaubīties, viņš ir slims. Līdzko cilvēks pārstāj domāt, viņš ir miris.”

“Viņš bija aizmirsis, ka vairums ļaužu svešā zemē jūtas labi tikai tad, ja var noniecināt tās iedzīvotājus.”

“Viņš smaidīja. Nauda.? Ko viņš būrī varēja iesākt ar naudu, būrī nauda nebija nekas, vai viņš varēja nopirkt atslēgu.? Vai metāla zāģi, ar ko pārzāģēt stieņus.? Vai ēdienu.? Vai dzērienu.? Būrī nauda nebija nekas. Naudai trūka seguma. Nauda derēja vienīgi iekuram.”

“No dirsas trompeti viņš iztaisīja.”

“Viņa novērsa skatienu. Viņš arī. Pagātnes dēmoni atgriezās, lai viņus sagūstītu. Lai atkal ietītu pagātnes vecajā, rētainajā ādā un aizvilktu atpakaļ uz turieni, kur tie patiesībā mita. Kur Mīlestības Likumi nosaka, kuru drīkst mīlēt. Un kā. Un cik stipri.”