“Kad tu kādam nodari pāri, tas sāk tevi mazāk mīlēt. Neapdomātu vārdu dēļ. Tie liek cilvēkiem mīlēt tevi mazliet mazāk.”

“Viņa novērsa skatienu. Viņš arī. Pagātnes dēmoni atgriezās, lai viņus sagūstītu. Lai atkal ietītu pagātnes vecajā, rētainajā ādā un aizvilktu atpakaļ uz turieni, kur tie patiesībā mita. Kur Mīlestības Likumi nosaka, kuru drīkst mīlēt. Un kā. Un cik stipri.”

“Viņa izmisums ir ārkārtējs. Viņa stāsts ir drošības tīkls, pār kuru viņš lidinās kā nepārspējams klauns izputējušā cirkā. Stāsts ir vienīgais, kas viņam neļauj izkrist kā akmenim cauri pasaulei. Tas ir viņa krāsa un gaisma. Tas ir trauks, kurā viņš sevi ielej. Stāsts piešķir viņam formu. Struktūru. Tas viņu iegrozō. Tas viņu satur. Viņa Mīlestību. Viņa Ārprātu. Viņa Cerību. Viņa Nebeidzamo Prieku. Likteņa ironijas dēļ viņš rīkojas tieši pretēji aktierim- nevis iedzīvojas lomā, bet cenšas no tās izbēgt. Bet tieši to viņš nevar. Viņa nožēlojamā sakāve arī ir viņa augstākais triumfs.”

“Divi aktieri, ieslodzīti dīvainā izrādē, kurā nav ne miņas no darbības vai sižeta. Mokās ar savām lomām, bēdādami, kāda cita bēdas. Sērodami kāda cita sēras. Nespēdami, nekādi nespēdami izkļūt no izrādes. Vai par naudu tikt pie vārdotāja ar īpašu grādu, lai tas viņus apsēdinātu un pateiktu: "Jūs neesat Grēcinieki, jūs esat Tie, pret kuriem Grēkots. Jūs bijāt tikai bērni. Jums nebija varas. Jūs esat upuri, nevis pāridarītāji." Tagad būtu labāk, ja viņi tam būtu tikuši pāri. Ja viņiem būtu ļauts kaut uz brīdi nēsāt upura traģisko masku. Tad viņi varētu visu ieraudzīt citā gaismā, ienīst visu notikušo. Vai tiekties pēc atriebības. Un galu galā varbūt atbrīvoties no atmiņām, kas viņus vajāja.”

“Viņai izveidojās spēcīga netaisnības izjūta un ietiepīgs, bezrūpīgs raksturs, kāds rodas, tad, kad Kādu Mazu visu mūžu spīdzina Kāds Lielais. Viņa neko nedarīja, lai izvairītos no strīdiem un konfliktiem. Patiesību sakot, viņa tos pat meklēja, varbūt viņai tie pat patika.”

“Et tu, Caesar? Then fall, Caesar.Et tu, Estha? Then fall, Estha.”

“Viņas kvēlākā vēlēšanās bija, lai viņai būtu pulkstenis, kam viņa varētu mainīt laiku, kad vien vēlētos (tam, viņasprāt, Laiks arī domāts).”