“Un, kad mēs skatāmies pa logu, tad redzam tikai ēnas. Ka mēģinām ieklausīties, mēs dzirdam tikai čukstus. Mēs nevaram saprast čukstus, jo mūsu prātos ir iebrucis karš. Karš, kurā mēs esam uzvarējuši un zaudējuši Pats sliktākais karš. Karš, kas sagūsta sapņus un tos pārsapņo par jaunu. Karš, kas licis mums pielūgt mūsu iekarotājus un nicināt pašiem sevi.”

“Aizmirstam, ka arī mēs esam vēstures daļa, kaut kas tāds, kas tapis, kas tāds, kam lemts atmirt, līdzko tas zaudē spēju augt un mainīt veidu.”

“Mūsu sapņi ir saindēti. Mēs nekur neesam piederīgi. Mēs kuģojam bez enkura pa bangainām jūrām. Mūs nekad neizlaidīs krastā. Mūsu bēdas nekad nebūs pietiekami lielas. Mūsu prieki nebūs pietiekami līksmi. Mūsu sapņi nebūs pietiekami drosmīgi. Mūsu dzīves nebūs pietiekami svarīgas. Lai kaut ko nozīmētu.”

“Nav sākuma, un nav beigu. Mēs nemitīgi maināmies. Nekad mēs neesam tie paši. "Brīnos, ka esmu tik priecīgs”

“-Varbūt es tevi izsapņoju. Varbūt tu izsapņo mani; varbūt mēs eksistējam tikai viens otra sapņos un katru rītu, kad pamostamies, viens otru aizmirstam.”

“savus čukstus mēs uzdāvināsim lietumdesmit sirdspukstus – pērkonam leišmalē tālu”