“Viņa novērsa skatienu. Viņš arī. Pagātnes dēmoni atgriezās, lai viņus sagūstītu. Lai atkal ietītu pagātnes vecajā, rētainajā ādā un aizvilktu atpakaļ uz turieni, kur tie patiesībā mita. Kur Mīlestības Likumi nosaka, kuru drīkst mīlēt. Un kā. Un cik stipri.”

“Ja viņa gribētu, lai piepildās kāda maza vēlēšanās, tā būtu- Nezināt. Nezināt, ko katra diena viņai sniegs. Nezināt, kur viņa būs rīt, nākamajā mēnesī vai gadā. Pēc desmit gadiem. Nezināt, kā viņas ceļš pagriezīsies un kas gaida aiz līkuma.”

“Cilvēkus vienkārši vajag saprast, viņa domā. Un pasauli vajag saprast. Nevar tā – maukt visus kā kurpes uz vienas liestes. Katrai ādai savs izliekums, vīle, kūkums. Lai to ieraudzītu, vajag klusumu un laiku.”

“Viņa joprojām viņu mazliet mīlēja, ja ciešāk ieskatījās. Bet viņa aizvien biežāk un biežāk novērsa skatienu.”

“Latvija ir kā šampanieša pudele, kura ilgi – ko domājat? – septiņi simti gadu – gulējusi tumšā pagrabā un kuru piepeši attaisījis neuzmanīgais Laiks. Daudz ir izgājis griestos un daudz uz grīdas, bet traukā vēl pietiek, lai mēs noreibtu, jo vīns ir vecs un labs.Kārlis Skalbe”

“Viņa izmisums ir ārkārtējs. Viņa stāsts ir drošības tīkls, pār kuru viņš lidinās kā nepārspējams klauns izputējušā cirkā. Stāsts ir vienīgais, kas viņam neļauj izkrist kā akmenim cauri pasaulei. Tas ir viņa krāsa un gaisma. Tas ir trauks, kurā viņš sevi ielej. Stāsts piešķir viņam formu. Struktūru. Tas viņu iegrozō. Tas viņu satur. Viņa Mīlestību. Viņa Ārprātu. Viņa Cerību. Viņa Nebeidzamo Prieku. Likteņa ironijas dēļ viņš rīkojas tieši pretēji aktierim- nevis iedzīvojas lomā, bet cenšas no tās izbēgt. Bet tieši to viņš nevar. Viņa nožēlojamā sakāve arī ir viņa augstākais triumfs.”