“Es baidos no nākotnes, pareizāk sakot, - no tā, ko tā nesīs. Nodrebu, domādams, ka ikviens, pat visnenozīmīgākais notikums var manas dvēseles satraukumu vērst neizturamu. Īstenībā es nebaidos no briesmām, bet no šausmām, ko tās izraisa. Savā nožēlojamā, drosmi paralizējošā stāvoklī jūtu, ka agrāk vai vēlāk pienāks diena, kad cīņā ar nepielūdzamo rēgu- BAILĒM, būs jāatsakās ne vien no dzīves, bet arī no saprāta.”

“Nelaimei ir daudz seju. Ļaužu izmisumam ir daudzi veidi. Līdzīgi varavīksnei, tas liecas pāri plašajam apvārsnim, un tā veidi ir tikpat dažādi kā šī loka krāsas- tikpat izšķirīgas un tomēr saplūdušas vienotā mirdzumā. Liecas pāri plašajam apvārsnim kā varavīksne! Kā gan varēja gadīties, ka es minēju skaisto, lai izskaidrotu pretīgo, izvēlējos miera vēstnesi par salīdzinājumu postam.? Bet, tāpat kā ētiskos secinājumos ļaunums ir labā sekas, tā arī no prieka dzimst bēdas.”

“Nenormālas jau savā būtībā- manas jūtas nekad nenāca no sirds, bet vienmēr no prāta.”

“Īstenība man likās kā maldu tēls, vienīgi maldu tēls, bet sapņu valstības rēgainie priekšstati savukārt kļuva par manas esības pamatu- tikai šinī valstībā nedalāmi ritēja mana dzīve.”

“..ar vārdiem var arī pieskarties. Vēl maigāk nekā ar rokām. Smaržu var aprakstīt tā, ka tā iegūs garšu un krāsu.”

“Vai nu atmiņas par vakardienas laimi liek mums ciest šodien, vai arī šīsdienas ciešanu sakne meklējama pāri plūstošā priekā, kas varētu būt bijis.”

“Katram cilvēkam vajadzētu ļaut mīlēt to, ko viņš pats vēlas, -vīrieti, sievieti, manis pēc kaut vai... ja tu kādu dienu paziņotu, ka gribi precēties ar zemūdeni, -visu cieņu! Es nebūt nejokoju. Es esmu par mīlestību.! Jo vairāk tāpēc, ka tagad zinu, kas tā tāda ir.”