“Īstenība man likās kā maldu tēls, vienīgi maldu tēls, bet sapņu valstības rēgainie priekšstati savukārt kļuva par manas esības pamatu- tikai šinī valstībā nedalāmi ritēja mana dzīve.”

“Motomehanizētā divīzija no Miguļezera krasta evakuējās. Palika tikai divi akvanauti. Sākumā viņi par nepieredzēto ļaužu pārvietošanos smējās, bet jau pēc stundas viņiem kļuva skumji, jo "homo sapiens" 1972. gada izlaidums ir pieradis pie trokšņa un sabiedrības tāpat kā pie gripas vīrusa - cieš, bet neaizmirst. Abi sāka ilgoties pēc tranzistoriem un meitenēm peldkostīmos.”

“Pilsēta mana,tev ielas kā burtigrāmatu lapāsvienmēr zin stāstus jaunus,bet glāstusnepazīst lukturu parādes,un dienas kā cirkus izrādesraibas un kliedzoši skaļasapsveic šo dzīvi,kur bankrotē sirdiskā bankas…”

“Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.”

“Stīgros staipekņos, steidzīgi stiegu. Tu savilki cietā mezglā manu dvēseli, noziedzīgais būri. Tā es savilkšu tavus stieņus.! Tu esi apvijis ar stieņiem manu augumu, bet nekad tu nevarēsi savus stieņus ievīt man galvā. Te slēpjas mans spēks un tavs nespēks. Manas domas kā putni ir svabadas. Ja arī nomiršu, vienalga, kā pīslis izvējošu cauri stieņiem, būšu brīvs atomu pirmsākumā, bet tu, būri, sarūsēsi un sabirzīsi, jo neviens būris vēl nav mūžīgs. Tikai mēs- cilvēki.”

“Nenormālas jau savā būtībā- manas jūtas nekad nenāca no sirds, bet vienmēr no prāta.”