“Vai nu atmiņas par vakardienas laimi liek mums ciest šodien, vai arī šīsdienas ciešanu sakne meklējama pāri plūstošā priekā, kas varētu būt bijis.”

“Un Sergejs Ivanovičs nostādīja viņu dilemmas priekšā: vai nu tu esi tik neattīstīts, ka nespēj saskatīt visu to, ko tu varētu darīt, vai arī negribi ziedot savu mieru, godkāri un nezin ko vēl, lai to paveiktu.”

“Citas tautas ir laimīgākas. Arī tām netrūka šķēlēju, tak ne gluži tik nešpetnu kā mums. Kad krievi okupēja Čehoslovākiju, vai čehiem bija šķiras? Bija tikai čehi, kas stāvēja kā mūris, nicinot varmācību.”

“Holivudas dievekļus, tāpat kā visus citus, darināja cilvēki paši… Vai patiesi aktierim nevajadzēja nekāda noslēpumainā “kaut kā”, vai tiešām pietika, ja tiek kaut kā ierāpās Holivudas reklāmas brīnummašīnā vai arī dabūja kādu, kas viņu tur ievilka aiz matiem?”

“Vai tikai cilvēkiem lemta tā laime – sāpes ar asarām baltas skalot? Varbūt arī zirgi raud, tā – galvas cits citam uz pleca uzlikuši? Vai varbūt tā ir vasaras migla, kas rit pār viņu spožajiem kakliem kā siltas lāses?”

“Divi aktieri, ieslodzīti dīvainā izrādē, kurā nav ne miņas no darbības vai sižeta. Mokās ar savām lomām, bēdādami, kāda cita bēdas. Sērodami kāda cita sēras. Nespēdami, nekādi nespēdami izkļūt no izrādes. Vai par naudu tikt pie vārdotāja ar īpašu grādu, lai tas viņus apsēdinātu un pateiktu: "Jūs neesat Grēcinieki, jūs esat Tie, pret kuriem Grēkots. Jūs bijāt tikai bērni. Jums nebija varas. Jūs esat upuri, nevis pāridarītāji." Tagad būtu labāk, ja viņi tam būtu tikuši pāri. Ja viņiem būtu ļauts kaut uz brīdi nēsāt upura traģisko masku. Tad viņi varētu visu ieraudzīt citā gaismā, ienīst visu notikušo. Vai tiekties pēc atriebības. Un galu galā varbūt atbrīvoties no atmiņām, kas viņus vajāja.”