“Gar visu kūts ārējo sienu garos lāstos, noliktas katra atsevišķi, sadudinājās barošanai nolemtās zosis, kas nevarēja pakustēties, bet tik izbāzt kaklus pa caurumiem, lai paēstu un padzertu. Tādējādi tās drīz vien kļuva divreiz smagākas un nekādi spārni tās vairs nevarēja pacelt gaisā. Un, kā Straumēnu saimnieks rīkojās ar zosīm, tā neizdibināmi likteņi rīkojas ar tautām, pirms bojā ejas uzsūtīdami tām lielu pārticību, jo tā arvienu ir lielas nelaimes priekšvēstnese.”

“Cilvēki nevar viens ar otru saplūst kopā jau savas nevienādības dēļ, jo draudzībā arvienu ir kaut kas nepilnīgs. Allaž viens ir devējs, bet otrs - ņēmējs, un katras draudzības pamatā ir dažas ļaužu nemainīgās vājības, un tāpēc draudzības māņi ir cilvēku mūžīgie pavadoņi.”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“Ar to vien, ka tu vispār man biji,mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots,un tā priekšā es noliecos bijīgi.”

“Domāju, ka sāpes ir stāvoklis, kas parādās pirmāk, pirms valodas un vārdiem, tāpēc jebkādi pūliņi tās izteikt ir gluži veltīgi.”

“Dāņi vispār ir lieli gardēži, bet viņu labākā specialitāte ir maizītes apetītes rosināšanai. Par maizītēm tās sauc tikai tradīcijas pēc, riecieni ir plāni kā miziņas un vajadzīgi tikai, lai būtu kur uzlikt “uzgriežamos”- biezu aknu pastētes slāni ar vircotu gurķa šķēli un turku piparu, irdeni nožāvētu zuti ar sinepaina olu maisījuma tornīti uz tā, puscollu biezu maigi sutinātu kumpja šķēli ar biezu kārtu blīvas tartara mērces, irdenu, pusjēlu kotleti, apkrautu ar sutinātiem spāniešu sīpoliem… Ēdot dāņu maizītes, patiesi šķiet, ka nekā labāka, sīvāka, kairāka nevar atrast visā pasaulē.”