“Kad nu šādi izlabotu lopu izdevās iegūt ar zirgu mainīšanu saslimušam saimniekam un lopiņš drīzi izrādījās pilnīgi nederīgs, tad ļaudis tomēr uz čigāniem nedusmojās, bet priecājās par veiklību, ar kādu tie piemānīti. [...] Saimnieks neko neteica, bet tikai pasmējās, ar patiku iedomādamies čigāna izmaņu. Viņam nebij nekādu dusmu, jo čigāniem pats Dievs atvēlēja no zagšanas pārtikt un arī viņi ietilpa tanī kārtībā, kas nemainīdamās visus nesa cauri gadalaikiem, pamazām tos balinot kā zāli, no kuras likteņa tie atšķīrās tikai ar to, ka viņu vasara bij mūžīgāka.”

“Vai tikai cilvēkiem lemta tā laime – sāpes ar asarām baltas skalot? Varbūt arī zirgi raud, tā – galvas cits citam uz pleca uzlikuši? Vai varbūt tā ir vasaras migla, kas rit pār viņu spožajiem kakliem kā siltas lāses?”

“Sabiedrība to tikai vien domā kā mani izkalpināt, izspiest sulu, izdzīt uz to beidzamo un tad nu pēcgalā domā ar pensiju atpirkties. Vai lai es palīdzu sevi bendēt.? Nē, to viņi no manis nesagaidīs.! Es gribu dzīvot ne sliktāk kā visi, bet es neesmu tāds muļķis, lai tā liektu muguru kā visi.”

“Dāņi vispār ir lieli gardēži, bet viņu labākā specialitāte ir maizītes apetītes rosināšanai. Par maizītēm tās sauc tikai tradīcijas pēc, riecieni ir plāni kā miziņas un vajadzīgi tikai, lai būtu kur uzlikt “uzgriežamos”- biezu aknu pastētes slāni ar vircotu gurķa šķēli un turku piparu, irdeni nožāvētu zuti ar sinepaina olu maisījuma tornīti uz tā, puscollu biezu maigi sutinātu kumpja šķēli ar biezu kārtu blīvas tartara mērces, irdenu, pusjēlu kotleti, apkrautu ar sutinātiem spāniešu sīpoliem… Ēdot dāņu maizītes, patiesi šķiet, ka nekā labāka, sīvāka, kairāka nevar atrast visā pasaulē.”

“Tikai neaizmirstiet, ka arī mēness ir skaists, kaut arī spīd ar atstarotu gaismu.”

“Vai tev zināms, ka saskaņā ar ar kādu senāku indiešu mītu, Radītājs radījis pasauli no nebūtības tikai tādēļ, ka juties vientuļš.? Vai tev zināms, ka amerikānu psihiatrijas mācību grāmatas dzīvi vientulībā kvalificē kā vājprāta formu.?”