“Mūžīga ir ne tikai dzeja un augsti debesīs ieaudzis tornis, bet mūžīga ir arī ēka un valsts, pār kurām nomodā stāv rūpīga saimnieka acs.”

“Cilvēki nevar viens ar otru saplūst kopā jau savas nevienādības dēļ, jo draudzībā arvienu ir kaut kas nepilnīgs. Allaž viens ir devējs, bet otrs - ņēmējs, un katras draudzības pamatā ir dažas ļaužu nemainīgās vājības, un tāpēc draudzības māņi ir cilvēku mūžīgie pavadoņi.”

“Daba ir tik milzīga un debesu velve pāri tai tik bezgalīga, ka cilvēks nomirtu, klusuma izbiedēts, ja lopu un putnu kliedzieni, zāļu nopūtas un koku un ūdeņu balsis viņam nenāktu palīgā.”

“Kad nu šādi izlabotu lopu izdevās iegūt ar zirgu mainīšanu saslimušam saimniekam un lopiņš drīzi izrādījās pilnīgi nederīgs, tad ļaudis tomēr uz čigāniem nedusmojās, bet priecājās par veiklību, ar kādu tie piemānīti. [...] Saimnieks neko neteica, bet tikai pasmējās, ar patiku iedomādamies čigāna izmaņu. Viņam nebij nekādu dusmu, jo čigāniem pats Dievs atvēlēja no zagšanas pārtikt un arī viņi ietilpa tanī kārtībā, kas nemainīdamās visus nesa cauri gadalaikiem, pamazām tos balinot kā zāli, no kuras likteņa tie atšķīrās tikai ar to, ka viņu vasara bij mūžīgāka.”

“Izkliedēto lielumu saspiest mazumā, bet ar visām lieluma īpašībām - ir cilvēcisko pūļu galamērķis.”

“Atmiņa arī nav vairāk nekas cits kā pagājušās dzīves atspīdums mūsu prātā. Tāpēc iešana pa atmiņu pēdām ir iešana pa miroņu valstību.”

“Gar visu kūts ārējo sienu garos lāstos, noliktas katra atsevišķi, sadudinājās barošanai nolemtās zosis, kas nevarēja pakustēties, bet tik izbāzt kaklus pa caurumiem, lai paēstu un padzertu. Tādējādi tās drīz vien kļuva divreiz smagākas un nekādi spārni tās vairs nevarēja pacelt gaisā. Un, kā Straumēnu saimnieks rīkojās ar zosīm, tā neizdibināmi likteņi rīkojas ar tautām, pirms bojā ejas uzsūtīdami tām lielu pārticību, jo tā arvienu ir lielas nelaimes priekšvēstnese.”