“Še bija sagājuši kopā piecu pagastu ļaudis, kas mēnešiem ilgi bij krājuši naudu šai dienai un arī spēkus un, nevarēdami apreibt darbā, gribēja apreibināties kopīgā izdzīvē, jo nekas cilvēkam un tautām nedod tādu baudu kā visa sakrātā izputināšana vienā acumirklī. Un, jo tālāk cilvēks aiziet savu laicīgo mantu krāšanā, jo vairāk viņā rodas tieksme ierūkties kā zvēram, iečaloties kā strautam, izdziedāties kā putnam un atkrist augšupēdu atpakaļ dabas zaļajā vaļībā.”

“Nekas cilvēkam un tautām nedod tādu baudu kā visa sakrātā izputināšana vienā acumirklī.”

“Kad negaiss pārgāja, es lēnām sataustīju durvis. Viss pagalms bija pilns baltiem krusas graudiem. Un visa mūsu labība, cik nu viņas bija, sasita zemē...- Dieva sods, - teica Kārļa tēvs, iznācis un noņēmis cepuri. Es pacēlu dažas vārpas. Es zināju, ka Dievs mani pārbauda. Viņš gribēja zināt, cik man ir spēka tai dzīvei, ko es labprātīgi jaunības neprātā biju uzņēmusies. Viņš gribēja man dot visas bēdas, lai es redzētu, kā jādzīvo cilvēkam, kas iet pret savu sirdi. Un man tas bija viss jāiztur. Savu dzīvi es biju izvēlējusies pati. Man nebija neviena, kam pārmest, neviena, ko sodīt, kā tikai es pati.”

“Kur es galu galā biju iekļuvis? Es jutos kā mājās, kā savējo vidū. Te jau viss norisinājās uz mata tāpat kā pie mums, latviešiem! Ķildas, izstāšanās, izslēgšanas, sūdzības, draudi… Raug, ne jau mēs, latvieši, vien esam tie ķildīgie un kašķīgie! Visas pasaules tautas šinī ziņā bija vienādas!… Vienīgā starpība bija tā, ka šeit, saskaitušies, ļaudis viens otru nesaukāja par komūnistiem. Bet rietumnieki jau komūnismu un komūnistus nepazina tik labi kā mēs.”

“Un atkal krīt zvaigzne un ceļas cerība. Kā bizonis ceļas cerība, kā baldriāns.”

“Latvija ir kā šampanieša pudele, kura ilgi – ko domājat? – septiņi simti gadu – gulējusi tumšā pagrabā un kuru piepeši attaisījis neuzmanīgais Laiks. Daudz ir izgājis griestos un daudz uz grīdas, bet traukā vēl pietiek, lai mēs noreibtu, jo vīns ir vecs un labs.Kārlis Skalbe”