“.. visus tos darbs un auglīgā zeme bij padarījuši turīgus”

“Bet - kas tad ir nauda? Nauda ir sniegs: uznāk karsta saule, - izkūst, izplūst un izžūst, atpakaļ nepaliek ne bijuma; zeme - tā nekūst, neiznīkst un neizput; zeme - viņa ir svētības krātuve. Viņā sakrājas tavs darbs, tavi sviedri un tavas asaras, sakrājas un tiek uzglabāti, lai vēlāk tev pasniegtu pelnīto atmaksu. Nē, zeme ir svēta!”

“Kad nu šādi izlabotu lopu izdevās iegūt ar zirgu mainīšanu saslimušam saimniekam un lopiņš drīzi izrādījās pilnīgi nederīgs, tad ļaudis tomēr uz čigāniem nedusmojās, bet priecājās par veiklību, ar kādu tie piemānīti. [...] Saimnieks neko neteica, bet tikai pasmējās, ar patiku iedomādamies čigāna izmaņu. Viņam nebij nekādu dusmu, jo čigāniem pats Dievs atvēlēja no zagšanas pārtikt un arī viņi ietilpa tanī kārtībā, kas nemainīdamās visus nesa cauri gadalaikiem, pamazām tos balinot kā zāli, no kuras likteņa tie atšķīrās tikai ar to, ka viņu vasara bij mūžīgāka.”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“-Bukstiņ, tu noslīksi! - Andrs iekliedzās un metās palīgā. Tūliņ arī Ješka bij klāt un ieraudzīja, ka apdegušie pagaļgali un ogles veļas ūdenī un čūkstēdamas apdziest.-Bukstiņ, tu apdegsi!”

“Kas darbu nedara, tas par darbu runā. Kas darbu nespēj, tas darbu kritizē. Kas darbu dara, tas klusē, un darbs par viņu runā.”