“Viņa joprojām viņu mazliet mīlēja, ja ciešāk ieskatījās. Bet viņa aizvien biežāk un biežāk novērsa skatienu.”

“Viņa izmisums ir ārkārtējs. Viņa stāsts ir drošības tīkls, pār kuru viņš lidinās kā nepārspējams klauns izputējušā cirkā. Stāsts ir vienīgais, kas viņam neļauj izkrist kā akmenim cauri pasaulei. Tas ir viņa krāsa un gaisma. Tas ir trauks, kurā viņš sevi ielej. Stāsts piešķir viņam formu. Struktūru. Tas viņu iegrozō. Tas viņu satur. Viņa Mīlestību. Viņa Ārprātu. Viņa Cerību. Viņa Nebeidzamo Prieku. Likteņa ironijas dēļ viņš rīkojas tieši pretēji aktierim- nevis iedzīvojas lomā, bet cenšas no tās izbēgt. Bet tieši to viņš nevar. Viņa nožēlojamā sakāve arī ir viņa augstākais triumfs.”

“Es gribu sacīt- ja tu pinies ar kādu vīrieti un dzīvo no viņa naudas, tad vismaz pacenties sev iegalvot, ka mīli viņu.”

“Viņa novērsa skatienu. Viņš arī. Pagātnes dēmoni atgriezās, lai viņus sagūstītu. Lai atkal ietītu pagātnes vecajā, rētainajā ādā un aizvilktu atpakaļ uz turieni, kur tie patiesībā mita. Kur Mīlestības Likumi nosaka, kuru drīkst mīlēt. Un kā. Un cik stipri.”

“Bukstiņš paskatījās vēlreiz, viņa skatienā nepārprotami lasāms tas, ko mute nejaudāja: nu, ko es teicu? Tad saņēmies pagrieza vēderpusi pret ugunskuru, tagad viņa mugura skaidri rādīja: ko tur, kad jau ēd, lai ēd! Bet ja jau skorderis tā, tad zēni taču nevarēja izrādīt bailes un kā nelgas skatīties tukšā tumsā. Sagula un saritinājās atkal, tikai vēl ciešāk piespiedās viens otram.”

“Un kas gan paliek pāri no cilvēka dzīves? Tikai zāle. Vasarā viņa izaug un lēni novīst, bet viņas saknes glabā kluso pagājību. *Pasaku pūķis, 1920”