“Bet tu aizmirsti, ka katrs, kas tevi atcerēsies, pats drīz nomirs, aiz tā seko tie citi, kas pēc tā, un tikmēr, tikmēr, kamēr neizdzisīs viss, izejot cauri atcerošos un nolemto paaudzei.”

“Pārāk karsts bija pazemojums, ka katrs ienācējs var pavandīties pa tavu dvēseli kā pa rakstāmgalda atvilktni.”

“Rokas vēziens, plaukstas mājiens, acumirklis, un tu jau esi pavisam cits.Cilvēks nevar neko par sevi zināt, izrādās. Nevar neko paredzēt, kaut šķietas sevi pazīstam...”

“Darba laiks nav bezizmēra. Bet tas ir mūžīgs, par to tu vari būt drošs...”

“ko tad tu gaidīji? tu jautā. tā nosodoši un pamācoši.ko tad tu gaidīji? tu jautā. tā mazliet uzjautrināti.un man nav drosmes. pateikt. ka tevi.(ka tevi velns parāvis)”

“Atmiņas bez dzīvās sulas [...] nav neko vērtas.”

“Tev bija taisnība, zvaigznes ir tuvu.”