“Pārāk karsts bija pazemojums, ka katrs ienācējs var pavandīties pa tavu dvēseli kā pa rakstāmgalda atvilktni.”

“Bet tu aizmirsti, ka katrs, kas tevi atcerēsies, pats drīz nomirs, aiz tā seko tie citi, kas pēc tā, un tikmēr, tikmēr, kamēr neizdzisīs viss, izejot cauri atcerošos un nolemto paaudzei.”

“Tev bija taisnība, zvaigznes ir tuvu.”

“Atmiņas bez dzīvās sulas [...] nav neko vērtas.”

“Darba laiks nav bezizmēra. Bet tas ir mūžīgs, par to tu vari būt drošs...”

“Rokas vēziens, plaukstas mājiens, acumirklis, un tu jau esi pavisam cits.Cilvēks nevar neko par sevi zināt, izrādās. Nevar neko paredzēt, kaut šķietas sevi pazīstam...”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”