“Rokas vēziens, plaukstas mājiens, acumirklis, un tu jau esi pavisam cits.Cilvēks nevar neko par sevi zināt, izrādās. Nevar neko paredzēt, kaut šķietas sevi pazīstam...”

“Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.”

“Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule.”

“Marete Tomam Nipernādijam” Kad Tu ienāksi manā būdā,Tev būs migla matos.Putna oliņas ir Tavas acis.Nekad nevar zināt,kas no tām izšķilsies:acīgs vanagsvai ķīvītes kliedziens.Pamelo vēl,pamelo man par sudraba ceļiem,ko minušas tavas pēdas.Taureņi pavasarī laižas nosirds uz sirdi,kurmji alās sten no laimes.Stāsti, ka tu mani pazīsti jaukopš bērnības,mīlēji jau kopš mīlestības.Melo man lielus vārdus,es ticēšu.”

“Es pats ar sevi šonakt sarunājos. Un paldies Dievam, ka tu nenojaut.”

“Cilvēki nevar viens ar otru saplūst kopā jau savas nevienādības dēļ, jo draudzībā arvienu ir kaut kas nepilnīgs. Allaž viens ir devējs, bet otrs - ņēmējs, un katras draudzības pamatā ir dažas ļaužu nemainīgās vājības, un tāpēc draudzības māņi ir cilvēku mūžīgie pavadoņi.”