“Cilvēkam vajag vientulībā sevi apzināties, lai viņš varētu kopumā stiprs būt.”

“Nedrīkst apstāties, nedrīkst nolikt zemē. Vai jums neliekas, ka tik smags nesums cilvēku ne katrreiz pie zemes liec, bet visu mūžu tur uz kājām?”

“Vai tikai cilvēkiem lemta tā laime – sāpes ar asarām baltas skalot? Varbūt arī zirgi raud, tā – galvas cits citam uz pleca uzlikuši? Vai varbūt tā ir vasaras migla, kas rit pār viņu spožajiem kakliem kā siltas lāses?”

“Kad negaiss pārgāja, es lēnām sataustīju durvis. Viss pagalms bija pilns baltiem krusas graudiem. Un visa mūsu labība, cik nu viņas bija, sasita zemē...- Dieva sods, - teica Kārļa tēvs, iznācis un noņēmis cepuri. Es pacēlu dažas vārpas. Es zināju, ka Dievs mani pārbauda. Viņš gribēja zināt, cik man ir spēka tai dzīvei, ko es labprātīgi jaunības neprātā biju uzņēmusies. Viņš gribēja man dot visas bēdas, lai es redzētu, kā jādzīvo cilvēkam, kas iet pret savu sirdi. Un man tas bija viss jāiztur. Savu dzīvi es biju izvēlējusies pati. Man nebija neviena, kam pārmest, neviena, ko sodīt, kā tikai es pati.”

“Cilvēkus vienkārši vajag saprast, viņa domā. Un pasauli vajag saprast. Nevar tā – maukt visus kā kurpes uz vienas liestes. Katrai ādai savs izliekums, vīle, kūkums. Lai to ieraudzītu, vajag klusumu un laiku.”

“Cilvēkiem dažkārt gribas šķirties, lai varētu ilgoties, gaidīt un priecāties par atgriešanos.”

“Un viņš saprata, ka vienatne ir tas briesmīgākais būris, kurā cilvēks var sevi ieslodzīt.”