“Nedrīkst apstāties, nedrīkst nolikt zemē. Vai jums neliekas, ka tik smags nesums cilvēku ne katrreiz pie zemes liec, bet visu mūžu tur uz kājām?”

“Vai tikai cilvēkiem lemta tā laime – sāpes ar asarām baltas skalot? Varbūt arī zirgi raud, tā – galvas cits citam uz pleca uzlikuši? Vai varbūt tā ir vasaras migla, kas rit pār viņu spožajiem kakliem kā siltas lāses?”

“Cilvēkam vajag vientulībā sevi apzināties, lai viņš varētu kopumā stiprs būt.”

“Kad negaiss pārgāja, es lēnām sataustīju durvis. Viss pagalms bija pilns baltiem krusas graudiem. Un visa mūsu labība, cik nu viņas bija, sasita zemē...- Dieva sods, - teica Kārļa tēvs, iznācis un noņēmis cepuri. Es pacēlu dažas vārpas. Es zināju, ka Dievs mani pārbauda. Viņš gribēja zināt, cik man ir spēka tai dzīvei, ko es labprātīgi jaunības neprātā biju uzņēmusies. Viņš gribēja man dot visas bēdas, lai es redzētu, kā jādzīvo cilvēkam, kas iet pret savu sirdi. Un man tas bija viss jāiztur. Savu dzīvi es biju izvēlējusies pati. Man nebija neviena, kam pārmest, neviena, ko sodīt, kā tikai es pati.”

“Un Sergejs Ivanovičs nostādīja viņu dilemmas priekšā: vai nu tu esi tik neattīstīts, ka nespēj saskatīt visu to, ko tu varētu darīt, vai arī negribi ziedot savu mieru, godkāri un nezin ko vēl, lai to paveiktu.”

“Tukšumu vēl ir tik daudz. Savādi, ka cilvēki to nemeklē, bet čupojas viens pie otra, viens otram klāt un virsū.”

“Negalima ramiai dūlinti link mirties, anaiptol ne todėl, kad anapus suvis nieko nėra. Kaip tik todėl, kad čia šis tas yra, bet yra taip maža, kad čia, anapus, nelieka nieko kito, kaip tik beviltiškai ilgėtis žemiškojo gyvenimo.”