“Vai tikai cilvēkiem lemta tā laime – sāpes ar asarām baltas skalot? Varbūt arī zirgi raud, tā – galvas cits citam uz pleca uzlikuši? Vai varbūt tā ir vasaras migla, kas rit pār viņu spožajiem kakliem kā siltas lāses?”

“Nedrīkst apstāties, nedrīkst nolikt zemē. Vai jums neliekas, ka tik smags nesums cilvēku ne katrreiz pie zemes liec, bet visu mūžu tur uz kājām?”

“Cilvēkam vajag vientulībā sevi apzināties, lai viņš varētu kopumā stiprs būt.”

“Mīlestība ir laimīga, vienalga, kur tā bijusi - rozēs vai pelnos.”

“Sabiedrība to tikai vien domā kā mani izkalpināt, izspiest sulu, izdzīt uz to beidzamo un tad nu pēcgalā domā ar pensiju atpirkties. Vai lai es palīdzu sevi bendēt.? Nē, to viņi no manis nesagaidīs.! Es gribu dzīvot ne sliktāk kā visi, bet es neesmu tāds muļķis, lai tā liektu muguru kā visi.”

“Mīlestība tā kā zibens nāk - Atnāk, balta uzliesmo un nosit.”

“..ar vārdiem var arī pieskarties. Vēl maigāk nekā ar rokām. Smaržu var aprakstīt tā, ka tā iegūs garšu un krāsu.”