“Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: “Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.”

“Tukšumu vēl ir tik daudz. Savādi, ka cilvēki to nemeklē, bet čupojas viens pie otra, viens otram klāt un virsū.”

“Jauns vēl esmu. Gribas sākt no gala. Vēl joprojām ļoti patīk vējš. Sasāp kopā sirds un debesmala. Vēl man dusmas ir, ka ļaudis sēž.”

“Marete Tomam Nipernādijam” Kad Tu ienāksi manā būdā,Tev būs migla matos.Putna oliņas ir Tavas acis.Nekad nevar zināt,kas no tām izšķilsies:acīgs vanagsvai ķīvītes kliedziens.Pamelo vēl,pamelo man par sudraba ceļiem,ko minušas tavas pēdas.Taureņi pavasarī laižas nosirds uz sirdi,kurmji alās sten no laimes.Stāsti, ka tu mani pazīsti jaukopš bērnības,mīlēji jau kopš mīlestības.Melo man lielus vārdus,es ticēšu.”

“Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem, Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs.”

“Tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.”

“Un tādas lielas laimes nemaz nav.Ja jums to vēl, tad ziniet: tie ir nieki.Ir tikai tādas mazas laimītes.Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.”