“Katrai dienai ir uzliesmojums. Ja tu visu dienu esi gājis un neesi to redzējis, tad gaidi. Nemirkšķini acis. Varbūt tas notiek tai brīdī, kad tavas acis aizmirkšķinās.”
“Katrai dienai ir savs vārds. Tas atnāk dažreiz kā melodisks motīvs, uzpeld, pārņem un neatstājas.”
“Es vienkārši atklāju, ka šī pasaule ir pārlieku smaga, lai tajā būtu labs," saka Bannijs, tad aizver acis un, izpūtis elpu, sastingst.”
“Veca patiesība vēsta, ka kaut kas slikts allaž notiek tad, kad ilgāku laiku ir klājies labi. "Tu nedrīksti pārlieku bēdāties...”
“Šī pasaule ir manas mājas. Šeit es izvēlos cilvēku, kurš mani vēros daudz dienu un nakšu, – vai to sauc par mīlestību? Esmu piekususi. Priecīga. Tad – skumja. Saplosītiem vaibstiem, neglīta un laimīga. Jauna. Pusmūža. Un veca. Un kāds grib mani vērot. Arī tādu. Visādu. Vienmēr. Mīlestība. Varbūt tas ir vērojums?”
“Nevis tas moments ir skaists, kad tu runā, bet tas, kad tu klusē.”