“Tālā, garā mežu elpa. Dzejā elpas rāviens drošs. Tava elpa. Pārējais viss - elpas trūkums smacējošs.”

“Man nevajag daudz - man vajag mazliet. Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs. Un paliks tikai mirklis īss.”

“Marete Tomam Nipernādijam” Kad Tu ienāksi manā būdā,Tev būs migla matos.Putna oliņas ir Tavas acis.Nekad nevar zināt,kas no tām izšķilsies:acīgs vanagsvai ķīvītes kliedziens.Pamelo vēl,pamelo man par sudraba ceļiem,ko minušas tavas pēdas.Taureņi pavasarī laižas nosirds uz sirdi,kurmji alās sten no laimes.Stāsti, ka tu mani pazīsti jaukopš bērnības,mīlēji jau kopš mīlestības.Melo man lielus vārdus,es ticēšu.”

“Katrai dienai ir uzliesmojums. Ja tu visu dienu esi gājis un neesi to redzējis, tad gaidi. Nemirkšķini acis. Varbūt tas notiek tai brīdī, kad tavas acis aizmirkšķinās.”

“Visos līdzenumos, visos tālumos, jūras un kalnu, sūnu un mežu vientulībā cilvēks vienmēr meklē kādu robežu. Jūra ir skaista ar savām šķautnēm, kurās kaut kas satiekas. Dullais Dauka ir mākslinieks, un cilvēki ir dullie daukas. Jebkurā līdzenumā un tukšumā cilvēks meklē robežu, bet arī - jebkurā pārpilnībā.”

“Teikt vai neteikt, ka es Tevi.. Un jā.. Varbūt pat ļoti.”

“Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: “Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo.”