“Un atkal krīt zvaigzne un ceļas cerība. Kā bizonis ceļas cerība, kā baldriāns.”

“Tas ir labi, ka vienmēr kā liekot,Kā lūdzot uz tevi kāds raugās.Un tu eji un caurvējā stāvi.Šķirbās. Un durvju spraugās.”

“Es eju. Cerība ir bez prāta –Gatava izraut tevi no nakts, un bez tamCik labi, ka nav izdomātiTrako nami cerībām.”

“Viņa novērsa skatienu. Viņš arī. Pagātnes dēmoni atgriezās, lai viņus sagūstītu. Lai atkal ietītu pagātnes vecajā, rētainajā ādā un aizvilktu atpakaļ uz turieni, kur tie patiesībā mita. Kur Mīlestības Likumi nosaka, kuru drīkst mīlēt. Un kā. Un cik stipri.”

“Še bija sagājuši kopā piecu pagastu ļaudis, kas mēnešiem ilgi bij krājuši naudu šai dienai un arī spēkus un, nevarēdami apreibt darbā, gribēja apreibināties kopīgā izdzīvē, jo nekas cilvēkam un tautām nedod tādu baudu kā visa sakrātā izputināšana vienā acumirklī. Un, jo tālāk cilvēks aiziet savu laicīgo mantu krāšanā, jo vairāk viņā rodas tieksme ierūkties kā zvēram, iečaloties kā strautam, izdziedāties kā putnam un atkrist augšupēdu atpakaļ dabas zaļajā vaļībā.”

“Pilsēta mana,tev ielas kā burtigrāmatu lapāsvienmēr zin stāstus jaunus,bet glāstusnepazīst lukturu parādes,un dienas kā cirkus izrādesraibas un kliedzoši skaļasapsveic šo dzīvi,kur bankrotē sirdiskā bankas…”