“Te ir tava uzvara, dzīve, šajās vienkāršajās lietās, mazajās lietās, kuras katrs laks kā izslāpis līdz mūža galam un, to apreibināts, maldīdamies pagalmu bastionos, alks tikai vienu – dienas un nakts mūžīgo maiņu.”

“Amerikāņiem piemīt liela nelaime. Viņi ir bara cilvēki. Viņi grib iet uz augšu pūļos un tāpēc arī laižas dibenā baros, cits aiz cita kā auni, Tā tas te gājis no zeltraču laikiem līdz lielajai depresijai un šodienai. Cilvēkam, kam pietiek dūšas būt drusku savādākam nekā citi, šinī zemē ir laba un ērta dzīve.”

“Latvija ir kā šampanieša pudele, kura ilgi – ko domājat? – septiņi simti gadu – gulējusi tumšā pagrabā un kuru piepeši attaisījis neuzmanīgais Laiks. Daudz ir izgājis griestos un daudz uz grīdas, bet traukā vēl pietiek, lai mēs noreibtu, jo vīns ir vecs un labs.Kārlis Skalbe”

“Glezniecība ir tik sasodīti grūta lieta, ka pietiek ko nomocīties jau ar krāsām, eļļu un terpentīnu un tāpēc modeļi sen patriekti no darbnīcām, lai nemaisās pa kājām! Modeļi nenozīmē neko citu kā vien kafijas plencēšanu, nebeidzamu muldēšanu un vazāšanos apkārt pa krogiem. Kad dienas darbs ir beidzies, tad krāsotājs ir tik nobeidzies, ka labi ja var ierāpties gultā. Un rītā ir atkal darba diena, kas prasa visus spēkus un briesmīgu uzmanību!”

“Man filmu žurnālistika ir pavisam nesaistoša blakus nodarbošanās. Es nenododos tai ne tuvu ar tādu profesionālu pamatīgumu kā daudzi no maniem biedriem. Kad diena pavadīta pie rakstāmmašīnas, ir gluži patīkami vakarā aizbraukt uz kādu studiju un noskatīties izrādi. Es skatos caurmērā divas, trīs filmas nedēļā. Ziemā vairāk, vasaras mēnešos mazāk. Telpas ir ērtas un mājīgas. Skatītāji parastie, pazīstamie ļaudis. Izrāda vienmēr tikai vienu filmu – lieki nenogurdinot. Preses izrādes šad tad apmeklē aktieri vai režisori, apsēstas pēdējā rindā un vēro žurnālistu reakciju. Tuvojoties godalgošanas laikam, Holivūda spēcīgi sasparojas. Vairojas preses konferences, vairojas pirmizrādes ar drūzmu, starmetējiem, ar premjēru piedalīšanos, fotografu bariem, televīzijas kameru bīdīšanos. Savs raibums un spirgtums ziņotājā – vērotāja gaitām piemīt, un tikai ļoti retais žurnālists maina savu profesiju pret kādu citu, mierīgāku darbu”

“Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle.”