“Jā, tuvākā grasi ieraugām arvien desmikārt lielāku un mīļāku nekā savu.”

“Bet - kas tad ir nauda? Nauda ir sniegs: uznāk karsta saule, - izkūst, izplūst un izžūst, atpakaļ nepaliek ne bijuma; zeme - tā nekūst, neiznīkst un neizput; zeme - viņa ir svētības krātuve. Viņā sakrājas tavs darbs, tavi sviedri un tavas asaras, sakrājas un tiek uzglabāti, lai vēlāk tev pasniegtu pelnīto atmaksu. Nē, zeme ir svēta!”

“Ar sievu strīdēties ir tas pats, kas sivēnu skūt - troksnis liels, bet jēgas nekādas.”

“Grēks, kuru es senāk auklēju samudžinātās sirds stīgās, mon grand peche radieux, ir saplacis līdz savai būtībai: līdz neauglīgam un egoistiskam netikumam; un tieši to es svītroju laukā un nolādu. Jūs varat zoboties par mani un piedraudēt atbrīvot tiesas zāli, bet, kamēr man mutē neiebāzīs sprūdu un nenoslāpēs mani, es kliegtin kliegšu par savu nabaga taisnību. Briesmīgi vēlos, lai visa pasaule uzzinātu, cik ļoti es mīlu savu Lolitu, šo Lolitu, bālu un aptraipītu, ar svešu bērnu zem sirds, bet vēl arvien pelēkām acīm, arvien krāsotām skropstām, arvien vēl gaišmatainu un salkani smaidošu, arvien vēl Karmensitu, arvien vēl manu, manu… Changeons de vie, ma Carmen, allons vivre quelque part ou nous ne serons jamais separes.”

“Teikt vai neteikt, ka es Tevi.. Un jā.. Varbūt pat ļoti.”

“Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.”

“Kas nicina un plicina savu valodu, tas neciena arī sevi.”