“Jā, tuvākā grasi ieraugām arvien desmikārt lielāku un mīļāku nekā savu.”

“Grēks, kuru es senāk auklēju samudžinātās sirds stīgās, mon grand peche radieux, ir saplacis līdz savai būtībai: līdz neauglīgam un egoistiskam netikumam; un tieši to es svītroju laukā un nolādu. Jūs varat zoboties par mani un piedraudēt atbrīvot tiesas zāli, bet, kamēr man mutē neiebāzīs sprūdu un nenoslāpēs mani, es kliegtin kliegšu par savu nabaga taisnību. Briesmīgi vēlos, lai visa pasaule uzzinātu, cik ļoti es mīlu savu Lolitu, šo Lolitu, bālu un aptraipītu, ar svešu bērnu zem sirds, bet vēl arvien pelēkām acīm, arvien krāsotām skropstām, arvien vēl gaišmatainu un salkani smaidošu, arvien vēl Karmensitu, arvien vēl manu, manu… Changeons de vie, ma Carmen, allons vivre quelque part ou nous ne serons jamais separes.”

“Teikt vai neteikt, ka es Tevi.. Un jā.. Varbūt pat ļoti.”

“Un es sāku sevi vākt kopā. Tas bija grūtāk, nekā eksplodēt.”

“Kas nicina un plicina savu valodu, tas neciena arī sevi.”

“Mums tik daudz pieder, cik mēs paši ar savām rokām varam nopelnīt, paši ar savu garu uzcelt, paši ar savu prātu izgudrot, paši izdāvāt un beidzot – paši savā sirdī izturēt. Pazuduši esam, ja gaidām, lai citi mūs celtu, atzītu, stiprinātu, aizstāvētu un aplaimotu.”